Laikam jau ieslodzītajām uzraudzes nepasaka, kas pie viņām ir atnācis, jo Tanja, ienākot satikšanās zālē, apstulba ieraugot Marisolu, jo ja būtu jau iepriekš zinājusi, ka pie viņas ir ieradusies tā, kuras dēļ atrodas šajā iestādē, tad nebūtu tik pārsteigta. Marisola Tanjas priekšā nejutās neērti, pat nekautrējās atzīt, ka jau slimnīcā viņu bija noskatījusi sava mērķa īstenošanai, bet galvenais, ka pat varot naktīs mierīgi gulēt, zinot, ka Tanja te ieslodzīta viņas dēļ. Ar kādu pašcieņu Tanja saplēsa Marisolas iedoto naudu un devās prom no satikšanās zāles, tā viņu apstulbinot. Jā, Marisola izvairījās no laicīgās, bet neizvairījās no Dieva tiesas, jo gāja bojā, pat nepaspējot vēl īsti izbaudīt dzīvi. Žēl, ka tā arī netika pateikts uz cik gadiem Tanju notiesāja, bet katrā ziņā no cietuma viņa neiznāks tik veca, cik tagad ir viņas vecāmāte, kā teica Rohelio, jo ja būtu cietumā jāpavada tik ļoti daudz gadu, Tanja drīzāk būtu izdarījusi pašnāvību, jo negribētu iznākt no cietuma, lai jau pavisam drīz nomirtu. Un arī rehabilitācijas programmu visdrīzāk piedāvā tām, kurām vēl ir izredzes pēc iznākšanas brīvībā, uzsākt normālu un pilnvērtīgu dzīvi, tas ir-vēl diezgan nosacīti jaunas, jo apmēram gadus 35-45 gadus vecas sievietes var vēl dzīvot normālu dzīvi, nevis jau meklēt mierīgu vietu, kur uzreiz pēc iznākšanas no cietuma, nomirt. Patika, ka Tanju nerādīja beržam sanitāro mezglu, bet gan darām daudz cienījamāku darbu.