20.
Veronika: Es tev uz to neatbildēšu, un vēl jo mazāk viņas klātbūtnē.
Martins lūdz, lai Nansiaga atstāj viņus divatā.
Veronika paskaidro, ka vēstulē grib pateikties par somu, kuru viņas ģimene atsūtīja caur Pablo un pateikt, ka jūtas labi.
Veronika: Lai gan zvēru, ka dažkārt tava attieksme liek vēlēties bēgt projām no šejienes! Bet es to nedarīšu, jo mīlu tevi. Es zvērēju būt kopā ar tevi priekos un bēdās un nedošos prom kamēr nenoskaidrošu, kas, pie velna, tev kaiš.
Vero aiziet, un Martins paliek viens: Man nekad nevajadzēja atvest tevi uz šejieni. Jo es nekad nespēšu tevi darīt laimīgu.
Magdalēna gaida, ka ieradīsies Veronika. Viņa domā, ka Vero vēlēsies aizsūtīt kādu ziņu ģimenei. Veronika ierodas, bet jau ir par vēlu - laiva ar Magdalēnu un Botelu jau sen devās ceļā.
Veronikai nepaveicas satikties ar Manuelu. Viņš izsaka sievietei nepiedienīgas piezīmes un sāk uzmākties.
Par laimi ierodas Martins un iesit vīrietim. Kamēr viņš jautā, vai ar Veroniku viss kārtībā, Manuels piezogas no aizmugures un iedur sānā nazi.
Virhīnija ir laimīga, jo beidzot Emiliano vēlas izvizināt savā auto. Viņa grib, lai Emiliano iemāca viņai visu par uzņēmumu, bet viņš nespēj noticēt, ka Virhīnija varētu strādāt.
Horhe gaida faksu no Veronikas. Matilde mierina viņu, ka droši vien viņai nebija iespējas, bet Veronika mīl viņu kā tēvu.
Veronika lūdz, lai Nansiaga pasauc tēvu Huanu. Diemžēl dakteris Botels ir prom. Veronika lūdz, lai mīļotais turas!
Pablo saka Kresensio, ka viņu interesē viņa ģimene, jo vēlas gleznot svarīgāko ciema ģimeni.
Neviens nezina, kā glābt Martinu, jo tuvumā nav neviena ārsta.
Pablo parāda Kresensio Anas Perlas portretu. Viņš zvēr, ka Ana pat neredzēja, kā viņš zīmēja. Kresensio nevar neatzīt, ka zīmējums ir ļoti skaists. Viņš izrauj lapu no albuma, jo neviens nedrīkst redzēt viņa mazmeitu.
Kresensio uzzina ciemā, ka viņa mazdēls ievainoja Martinu.
Virhīnija pārliecina dakteri Fernandesu, ka viņam jāpacieš Emiliano viņas tuvumā līdz viņi iegūs viņa bagātību.
Sākas spēcīgs lietus un negaiss, kas neļauj doties uz citiem ciemiem pēc palīdzības. Nansiaga saka, ka apkārt klīst nāves gars. Veronika aizliedz viņai tā runāt.
- Mīļais, tu atlabsi, jo esi spēcīgs un tu man esi vajadzīgs.
Martins sauc Veronikas vārdu. Veronika jūtas slikti, jo viss noticis viņas dēļ, bet no otras puses tas ļāva ieraudzīt, ka Martins mīl viņu.
- Un kā lai es tevi neaizstāvu, ja esi mana sieva? Un es tevi mīlu.
- Martin, tu to pateici!
Piepeši Martinam paliek sliktāk un viņš vairs nereaģē. Kamēr Vero meklē zāles, atnāk Nansiaga un maigi aprūpē Martinu.
Veronika ierauga Nansiagu blakus viņas vīram un atrauj viņu prom.
- Kādēļ tu skūpsti manu vīru?
- Nansiaga neskūpsta, bet dziedē. Kāpēc Baltā sieviete izturas slikti pret Nansiagu?
Veronika atvainojas viņai un lūdz palīdzību. Nansiaga parāda, kādus zāļu augus Veronikai ir jāsameklē ārā pie akmeņiem.
Veronika satiek Kresensio, kurš pārmet viņai nepiedienīgu ģērbšanos. Viņa draud, ka ja Martins neizdzīvos, tad iespundēs Manuelu cietumā.
Martins atgūst samaņu: Vai tiešām tu mani tik ļoti mīli?
- Mīļais, es mīlu tevi ar visu savu dvēseli. Un ja tev kaut kas notiks, es miršu no skumjām.
Veronika cīnīsies dienu un nakti, lai Martins izveseļotos, un pierādīs, ka ir vērts cīnīties par tādu mīlu kā viņējā.
Virhīnija lūdz, lai Emiliano neved viņu pie Horhes nozīmētā ārsta. Emiliano pārsteidz Virhīnijas entuziasms. Viņš piedāvā aizmirst pagātni un sāk visu no jauna.
Veronika atnes vīram dārzeņu zupu. Viņš nebija domājis, ka Vero prot gatavot. Viņu iemācīja Matilde.
- Paldies, ka rūpējies par mani. Tev to nevajadzēja darīt. Es neesmu to pelnījis.
- Es to daru, jo mīlu tevi un es droša, ka tu manis dēļ darītu to pašu. Ar rūpēm un mīlestību, ko tev sniegšu, tu jutīsies daudz labāk.
- Tur tev taisnība. Es vēl nevaru mirt. Man vēl ir lietas, kas jāizdara.
- Protams! Tik ātri tu mani nepataisīsi par atraitni!
Vero: Bet notika arī kaut kas ļoti skaists.
- Kas?
- Nezinu, vai vainīgs bija drudzis, bet pirmo reizi tu atklāji savas jūtas un pateici, ka mīli mani.
- Es tā teicu?
- Jā, un tas bija vienīgais, kas man bija jādzird, lai zinātu, ka rīkojos pareizi, nebēgot projām no šejienes.
- Tu tiešām būtu devusies projām?
- Par spīti sev, bet jā. Bet tagad zinot, ka tu mīli mani tā kā es tevi, vēlos no visas sirds būt ar tevi uz mūžu.