The Edge of Never
by J.A. Redmerski
Twenty-year-old Camryn Bennett had always been one to think out-of-the-box, who knew she wanted something more in life than following the same repetitive patterns and growing old with the same repetitive life story. And she thought that her life was going in the right direction until everything fell apart.
Determined not to dwell on the negative and push forward, Camryn is set to move in with her best friend and plans to start a new job. But after an unexpected night at the hottest club in downtown Raleigh, North Carolina, she makes the ultimate decision to leave the only life she’s ever known, far behind.
With a purse, a cell phone and a small bag with a few necessities, Camryn, with absolutely no direction or purpose boards a Greyhound bus alone and sets out to find herself. What she finds is a guy named Andrew Parrish, someone not so very different from her and who harbors his own dark secrets. But Camryn swore never to let down her walls again. And she vowed never to fall in love.
But with Andrew, Camryn finds herself doing a lot of things she never thought she’d do. He shows her what it’s really like to live out-of-the-box and to give in to her deepest, darkest desires. On their sporadic road-trip he becomes the center of her exciting and daring new life, pulling love and lust and emotion out of her in ways she never imagined possible. But will Andrew’s dark secret push them inseparably together, or tear them completely apart?
Še tev. Vispār grāmata bija smaga. Galvenais varonis ir paralizēts principā no pleciem līdz pēdām ar minimālām kustībām plaukstās. Es, protams, līdz pat pēdējām 40 lapām domāju, ka beigas būs labas, bet kad mani sāka mākt šaubas, nolēmu pārbaudīt beigas. Bet protams bija par vēlu jau, biju tik ļoti saugusi ar abiem, ka tāpat asaru jūra plūda uz visām pusēm 
Un šodien ir pēc-depresija. It kā jau šķiet, tie tak izdomāti varoņi, bet pasaulē ir tik daudz cilvēku, kam ir šāda nelaime. Grāmatas galvenā tēma bij par to, vai cilvēkam pašam ir tiesības atņemt sev dzīvību, un vai ir vērts dzīvot tikai tāpēc, lai nesāpinātu savus tuviniekus ar savu nāvi. Kas ir ļaunāk, ļaut sev pašam mocīties sāpēs, neskaitāmos slimnīcas apmeklējumos, kad tev pašam nav pilnīgi nekādas kontroles par saviem lēmumiem? Un pat tad, ja esi šai laikā atradis cilvēku, kuru tev bija lemts satikt visu mūžu, ja tas cilvēks ir vienīgais, kura dēļ tu no rīta vispār pamodies, vai ir vērts "dzīvot" viņa dēļ? Mēs romantiķes domājam, jā, protams. BET, vai tas ir godīgi pret to otru cilvēku? Ja zini, ka tev tāpat nav lemts dzīvot vairāk kā 10 gadus maksimums, ja tu nespēj dot tam cilvēkam, ko vēlies, ko zini, ka zemapziņā vēlas tas otrs cilvēks, vai tomēr nav labāk ļaut tam cilvēkam iet? Ziniet, es laikam pirmo reizi sapratu, ka ir gadījumi, kad cienīga pašnāvība (grāmata iepazīstina ar tādu lietu kā 
