Pirmajos kadros rāda Gabrielu un Demianu savās mājās. Esot vannā, abi atceras savu dzīvi. Viņu dzīves ceļi bija dažādi, bet reiz krustojās. Kad gāja bojā Gabriela audžuvecāki, Demians izlasīja avīzē rakstu par viņu nāvi, turpat bija sērojošā dēla fotogrāfija, kā divas ūdens lāses līdzīga pašam Demianam. Viņš atrod brāli un ar smiekliem, ar kuriem viņš acīmredzot piesedza savu naidu, paziņo šo vēsti. Kopš tā laika nepagāja ne diena, lai Demians nedomātu par dvīņubrāļa iznīcināšanu. Viņš pastāvīgi liek tam spieķus riteņos darījumu lietās un intensīvi traucē dzīvot. Kad Demians atslābinās un pārstāj domāt par atriebību, pie viņa atnāk sieva – Regīna, bet viņš diezgan rupji izliek sievieti no vannas istabas. Gabrielam tajā pašā laikā sāk uzmākties viņa sieva Joselina, bet viņš ignorē viņas mēģinājumus satuvināties. Tikusi istabā, Joselina sāk visu postīt un dusmoties, ka viņas vīrs atsakās pildīt savu vīra pienākumu. Gabriels pamana, ka Joselina lieliski zina par tādas attieksmes no viņa puses iemesliem. Sieviete lien skūpstīties un pārkož viņam lūpu, bet uz Gabriela sašutušo paziņojumu, ka viņa uzvedas kā plēsoņa, viņa atbild, ka tiešām ir „plēsoņa”, bet viņš ir viņas upuris. Gabriels, atsaucoties uz aizņemtību, steidzas aiziet no mājas, atstājot sievu lepnā vientulībā.
Regīnai zvana dēls Huans Kristobals, kurš ir ieradies Venēcijā, lai saņemtu balvu dizaina jomā. Viņš ir nobēdājies, ka māte nevarēja braukt līdzi viņam sliktas pašsajūtas dēļ, un kaut arī sieviete saka, ka jūtas labi, jaunietis izdara secinājumu, ka problēmas ir un interesējas par viņas attiecībām ar Demianu. Huans Kristobals atzīstas, ka daudz par to ir domājis un uzskata, ka mātei ir jāaizet no tēva un jāpārvācas dzīvot pie viņa, lai šī elle beigtos.
Klemente un Miriama brokasto. Viņa pamana, kad Klementem uznāk klepus lēkme, kas ar katru dienu vīrietim paliek arvien sliktāk. Bez tam viņš dzer un neseko sev līdzi. Klemente izsaka sliktas aizdomas, ka viņu meita Joselina jūk prātā, bet Miriama noliedz šo apgalvojumu un, paprasījusi Klementem, lai viņš vakarā ir formā, jo būs svarīga pieņemšana viņu mājās, aiziet prom, bet viņš tūlīt izvelk ārā blašķi tālu ne ar limonādi.
Kalpone Roza, kļuvusi par Miriamas un Klementes sarunas liecinieci, izsaka nožēlu savai kolēģei par večuku Klementi, kurš ir tik vājš raksturā, bet kolēģe lūdz viņu nejaukties svešās darīšanās. Roza brīnās, ka darba vietā nav Kandelārijas. Otra kalpone paziņo, ka noris maratons, kurā piedalās Kandelārijas bērni, un viņa šobrīd atrodas tur. Kandelārija, sagaidījusi startu un mazliet pagaidījusi, atgriežas savrupnamā. Viņa satiek Klementi, kurš taisās kaut kur braukt. Viņš aizkavē kalponi un izprašņā to par kaut kādu Auroru, bet Kandelārija apgalvo, ka sen nav redzējusi Auroru un nezina par viņu. Pēc tam, kad Klemente aizbrauc, Kandelārija domā, ka viņa nekad nav melojusi, bet šeit bija nācies to darīt.
Demians gatavojas aizbraukt un prasa sievai, kāpēc viņa iegājusi vannasistabā, kad viņš atpūtās. Regīna saka, ka viņu dēls jau ir ieradies Venēcijā, lai saņemtu balvu. Demians sāk trakot un sauc jaunieti par memmesdēliņu. Atrodoties tādā attālumā viņš tik un tā neatstājas no mātes. Regīna aizrāda, ka tas ir viņu dēls, bet Demians atbild, ka viņa lieliski zina par viņa domām šajā ziņā.
Aurorai, par kuru interesējās Klemente, ir pavisam slikti. Pie viņas atnāk svētais tēvs un sieviete atkārto tikai vienu. Viņa negrib, lai Marianhela zinātu patiesību. Tūlīt arī rāda Marianhelu, kura strādā par jaunāko klašu skolotāju. Padre uzskata, ka Kandelārija var izstāstīt meitenei patiesību, bet Aurora interesējas, ks tā tāda – Kandelārija, ar ko apmulsina svēto tēvu. Viņš ir pārsteigts par to, kas notiek ar Auroru. Kā viņa varēja aizmirst savu labāko draudzeni?
Maratonā uzvar Leo (Kandelārijas dēls). Viņš velta savu uzvaru kādai Viviānai, kura it kā nolūkojas uz viņu no debesīm.
Gabriels nonāk darījuma vietā, lai nopirktu zemes gabalu, bet te parādās arī Demians, kurš piedāvā par zemes gabalu divreiz vairāk. Dabiski, darījums izjūk.
Gabriela meita (Paulīna) arī atbrauc uz Venēciju, un meiteni ieliek vienā istabā ar Huanu Kristobalu. Sākumā meitene baidās, bet pēc tam atsakās pamest numuru, nosauc jauno paziņu par džentlmeni, dodot mājienu, ka viņš var atteikties no numura viņas labā. Huans Kristobals sazinās ar viesnīcas administrāciju, pēc kā paziņo meitenei, ka citu numuru nav, visi ir aizņemti sakarā ar festivālu. Tāda sitācija esot visās Venēcijas viesnīcās.
Galu galā Paulīna sadala gultu pār pusēm ar spilveniem, paziņojot, ka viena puse pieder viņai, otra – Huanam Kristobalam. Sarunājoties viņi uzzina, ka arī Paulīna atbraukusi pēc prēmijas, ka arī viņa mācās Barselonā un viņi ir tautieši. Bet uz Huana Kristobala jautājumu par vārdu, meitene atbild, ka viņu sauc „lampa”. Huans Kristobals nepaliek atbildi parādā un stādās priekšā kā „pelnu trauks”. Vēlāk, jau naktī, viņi atkal sāk strīdēties un Huans Kristobals ieslēdz meiteni vannasistabā. Viņa prasa, lai viņš atver durvis. Viņi vienojas, ka Paulīna ir guvusi mācību un jaunietis paver durvis. Jaunieši sāk muļķoties krīt un meitene izrādās uz Huana Kristobala, paliek nopietna un atvainojas.
Gabriels kopā ar savu draugu (biznesa partneri) atgriežas pilsētā. Nikolass nesaprot Demianu un viņa naidu pret brāli. Gabriels domā, ka lieta ir labajos dzīves apstākļos, kuros viņš izauga un tajos apstākļos, kas ieskāva pašu Demianu. Nikolas aizrāda, ka Gabriels nav vainīgs, visa vaina ir viņu mātei. Viņa paŗdeva savu bērnu bagātai ģimenei, pēc tam tāpat darīja ar Demianu, bet zēnam nepaveicās un viņš galu galā palika ar māti. Gabriels saka, ka viņš negrib par to runāt, bet koplekss trūcīgiem ļaudīm viņš tik un tā uzcels un nekas neizjauks viņa nodomus. Uz ielas ir stiprs laiks un Marianhela ne uzreiz pamana mašīnu, bet viņu laikā ierauga Gabriels, kurš lūdz šoferi būt uzmanīgākam, bet mašīna tik un tā apšļaksta meiteni. Gabriels izkāpj no mašīnas un cenšas uzzināt, vai viss ir kārtībā un piedāvā aizvest viņu mājās, bet Marianhela sāk dusmoties par viņa neuzmanību un beigās apbalvo ar pļauku sejā un lepni attālinās. Vēlāk Gabriels pieķer sevi domās, ka nevar aizmirst meiteni.
Regīna nesaprot, kāpēc Demians ienīst savu brāli, bet vīrietis saka, ka tas viss turpināsies līdz tam, kamēr viens no viņiem mirs. Tad arī beigsies šis ienaids. Par savu dēlu Demians atsaucas kā par sliņķi, kurš izklaidējas ārzemēs, Eiropā, kamēr viņš cīnās ar Gabrielu. Un nekādi Regīnas apgalvojumi, ka jaunietis aizbraucis mācīties, neiedarbojas uz Demianu.
Joselina pa logu vēro ierodošos viesus un saka Gabriela fotogrāfijai, ka viņam ir viena stunda laika, lai uzkāptu pie viņas, savādāk turpmākajos notikumos būs vainīgs viņš viens. Gabriela savrupmājā sākas svinības. Šeit ir arī Marianhela, kuru Kandelārija lūdz vērsties pie oficianta, lai viņš atnes vēl glāzes. Kamēr meitene izpilda lūgumu, ierodas Gabriels, sāk ar visiem sasveicināties un saduras ar Marinanhelu. Viņš atpazīst meiteni un jautā, ko viņa dara viņa mājā. Marianhela ir pārsteigta ne mazāk un pārjautā: „Jūsu mājā?” Parunāt viņiem neizdodas. Pa kāpnēm kāpj Joselina, sveicinot visus, īpaši Gabrielu, un ar vārdiem, „Cik labi, mīļais, ka tu atbrauci. Varēsi noskatīties uz dāvanu, ko es tev sagatavoju.” pārgriež sev vēnas.
