Atceroties „Ja rītdiena pienāks”, nolēmu par labu šim rakstniekam. Bet patiesībā jau albalongas Joya ir vainīga, ka atkal esmu kļuvusi par nelabojumu grāmattārpu. Nu tad cerīgi ķeros pie lasīšanas, bet nenoliegšu - vienu brīdi gribēju likt malā pat neizlasot. Tāda drūma, neinteresanta un reizēm pat pretīga. Bet es kaut kā sevi pārvarēju un turpināju lasīt. Un tagad man ir milzīgs prieks par to. 
Grāmata ir par mīlestību pret slavu, naudu, popularitāti un mīlestību parasto - starp vīrieti un sievieti. Pavisam neizprotamu un savādu mīlestību. Un ar sava veida ironijas devu, skumju ironiju. Ar lielu neparedzamību. Un beigu beigās ar mūžseno patiesību - viss, ko tu dari - labu vai ļaunu, bet reiz nāks atpakaļ.

Nu ši jau arī ir dikti smaga, bet ja man nevienes nekādu grāmatu neiesaka, tad man gadās paņemt tādas avi nu pilnīsi nelasāmas avi dikti smagas kā šī... Bet visas ieteiktās jau izlasītas.  :swoon:
Tu nevari man ieteikt kādu vieglāku, bet jauku, skaistu un romantisku? Man sagribējās tādu skaistu romantiku, bet kas nav garlaicīga.  :/

Man jau arī tā bieži gadās... 
Un pāāāāāldies! Ak, ko es bez ši foruma šajā gadījumā darītu?  :nezinu: Nebūtu neviens, kas man iesaka, ko tagad ņemt. Nebūtu izlasījusi džas vienkārši izcilas grāmatas.

Nu ar mani tagad ir tas pats. "Ja rītdiena pienāks" un tagad vēl šī, naivā cerībā par ģenailitāte atkārtošanos un vienkārši apraksta izraisītā naivumā. Un zinu, ka vairāk ši autora man nebūs un viss. Pārāk.. nu pat nevaru aprakstīt - vienkārši nebūs.
Man patika grāmatas doma, tā filozofija, bet ne, teiksim, tādā iesaiņojumā. Man vajag skaistāk un jaukāk.