Es promo kā parasti neskatījos. Ak, vissss, es sāku dievināt PA!!! Tiešām dievināt!! Nati un Adrians tik mīļi, tādi .. jauki.   :give_heart:  īpaši Adrians ar visiem tiem skaistajiem vārdiem.. Tik ļoti gribu tālāk, tālāk, tālāk!!!!
Nu Monika.. Man bij jautri. Labais pārītis.. Man tādas aizdomas, ka viņa izmainīs Saula uzskatus.
Cik man žēl Denīzes - ka jāizvēlas starp vecākiem.. Tik viegli iedomāties sevi viņas vietā!

Oj, es jau no rīta redzēju un protams esmu sajūsmā. Bet tas promo - tas mani biedē. Tomēr domāju, ka Inese spēs kaut kā aizsūtīt Nati prom...

Nu bet Adri un Nati kopā - tas ir dievīgi. A Monika ar Saulu - mans dies, kā es smējos - abi labi

Rohelio man kaut kā baigi žēl palika, bet Glorija turpina mani reāli kaitināt; jau mātes beirēs viņa smaidījās ar Charliju - vispār ne mazāko skumju un tagad mēnesi pēc mātes nāves bez maz vai priecājas, ka mamma mirusi. Lai nu kā, bet tā ir viņas mamma. Mani tā meitene un vispār tā aktrise reāli kaitina - viņas balss ir neciešama...

Vēl man dikti žel Luisu un viņa draugu - es reāli pārdzīvoju - viņiem abiem smagi...

La la la... Es nedzirdēju komentārus par promo....
Ahaaa - Glorijas attieksme pret mātes nāvi... Grr. Vienīgās jūtu izpausems bij tia vienā sērijā, kur vēl kopā ar Luisu raudāja, apska'vās stallī. Un viss - it kā māte pilnīīīgi neko nebūtu nozīmējusi. :/ Sākumā man viņa nu ļoti nepatika, bet tagad, kad ar Čārliju patīk labāk. Man viņi patīk kā pāris.
A par Luisu un viņa draugu... man smiekli nāk. Nopietni. Tādas greizsirdības, iespītēšanas...

O! Paldies! Vispār, pagaidām vari negriezt, ja nav laika, jo es rīt līdz svētdienai būšu Rīgā, turklāt, vēl gribu paskatīties Tavus Amor Gitano izgriezumus un SDA 28. sēriju...

Bet man bija interesanti šo oftopiku lasīt. Priecājos, ka PA var izaicināt uz tādu diskusiju. Es spēju Denīzi saprast, lai gan mani vecāki nekad nav bijuši greizsirdīgi un kašķējas viens ar otru gluži vai sportiskas intereses dzīti. Es jau sen to uztveru ar humoru un jau sen esmu iemācījusies neļaut mani tajā visā ievilkt. Bērnībā bija tā, ka viņi burtiski centās izveidot no manis šķīrējtiesnesi. Tētis toreiz dzīvoja ar savu oficiālo ģimeni un pie mums bija gandrīz kā viesis. Es viņu akli dievināju, jo viņš nekad nebārās un lutināja. Mamma bija ikdiena. Tā nu es vienmēr nostājos tēta pusē. Bet tagad pat smieklīgi atceroties, jo mani viņš kaitina un mūsu lielā vecuma starpība - 53 gadi - tajā nepalīdz. Es zinu, ka viņš mani mīl un tomēr - es bieži esmu nejauka. Es zinu, ka viņš vienkārši nekad nebūs spējīgs saprast mani. Kā nekā viņš ir krievs un padomju laiku cilvēks - cita domāšana. Turklāt - viņš ir neticami godīgs - pat pārspīlēti. Un vel - viņam visu vajag laicīgi, jo ātrāk jo labāk, izdari un ir miers. Bet es esmu pēdējās minūtes cilvēks.... Gluži katastrofālas atšķirības. Vislabāk es jūtos, kad senči ir laukos, kā tagad. Man ir miers un telefona zvans reizi divās dienās - man ar to pilnīgi pietiek. Un šķiet viņiem arī labāk patīk divatā, nevis kad es vēl tur pa vidu. Laikam tomēr esmu bišķin izaugusi. Bet ir jāmāk nošķirt tā robeža, starp attiecībām ar katru no vecākiem un attiecībām viņu starpā - nedrīkst ļaut sevi iejaukt. Paloma, tu jau esi gana liela - veido savu dzīvi, kurā viņiem nav vietas un kurā viņu problēmām nav ietekmes. Māci viņus palaist sevi. Man ar to bija/ir vilielākās problēmas - viņi negrib mani palaist, viņi uzskata, ka pati saviem spēkiem nespēšu tik gala, bet ja tā padomā, tad viņi paši mani tādu ir izveidojuši - lai nespēju pati tikt galā, lai nedaru neko bez viņu ziņas. Nākas pamatīgi strādāt ar vi.ņiem šajā jautājumā...

Nu šāda problēma man i. Un vienmēr bijusi. Vecākiem aju leikas dīvani, ka es divus vakarus līdz naktij ārpus mājas pavadu. Un tad jau viņi saka - aizmirstu par gīemi un blā-blā-blā. Bet lilākā daļa manu vienaudžu tak to vien dara, ka dzīvo kaut kur citur. un katru vakaru. Un nepalīdz vecākiem, netaupa, aizvaino un kliedz, pazemo, izkalpina vecākus. Es -NĒ. Bet vienalga bieži jūtos kā vissliktākais bērns pasaulē. Bet nejūtos to pelnījusi.