Nu čīkst sliktāk kā mazs bērns, kad slims. Nu ah un oh un visu laiku nopūtas,, un ah, doča, doča. Un pat ceturtdien gāja un nopirka kaut kādus homeopātiskus pilienus tik, no kuriem nav nekādas jēgas. Es nopirku balzāmu, sūkājamas končiņas, bronhu tēju un Thera Flu. Sadzirdīju. Jau vakar nolamāju, ka nedrīkst pienu no ledusskapja dzert, bet jādzer tēja ar medu. Nu biki klausa. A tagad sadzirdīju un teicu, lai gultā iet. nē - sēz un skatās tv. Un pats tik raud, cik viņam slikti. Nu vienkārsi piebesīja man viņš. Vakar pārnāku - raudāja, ka visu dienu neka nav ēdis. Ledusskapī katls pilns ar zupu - nu tieši ideāli - vismaz buljonu sūc, ja ēst negribas. kaklam ta karsts labi. Nē. Šodien ta kamēr es kincenē divreiz esot ēdis zupu. Atnesu pomelo, notīrīju, iedevu - nē - ņi pa protams. Skābs esot. es saku - tieši ēd - tur c vitamīns - ni un ni. Karoč piebesīja viņš man.

nu es čist nezinu kā valis kāsē, bet vienkārši man vajadzēja salīdzinājumu, lai būītu manāmi skaļuma maštābi. Nu es saprotu, ka smagi un nepatīkami ta kāsēt un vispār - es zinu šito kāsu, zinu, ka viss ķermenis  sāp no raustīšanās. Bet es te lamājos, jo viņš neklausa. Tik raud, bet pats neārstējas. Nu tak pieaudzis cilvēks - nu tač labi zin. Kad jau pagājušonedēļ beigās bij ienas, nu ta varēja uzreiz ārstēties, lai neietu talāk. Nē - dzer aukstu pienu no ledusskapja, skrien miskasti nest laikā mājas tērpā, taisa ēst virtuvē, uztaisa pečku - karsti - atver virtuves logu, lai nopūš viņu. Nu sliktāk kā bērns. Es visu nedēļu neko neteicu. Nu ko tad es - galu galā viņš pieaudzis cilvēks. Tad jau vairs neizturēju vakar, kad visu laiku tik pūš ah un oh cik viņam grūti un labāk nepaliek. Šodien pieceļos - miskaste iznesta. Esot ārā bijuši plusi un saule spīdējusi - viņš esot izskrejis un iznesis. Nu bet bāc - mājas tērpā - nu tādā sporta kostīmā ta ka. Nu bilan - es tapat uz darbu 12 gāju - būtu iznesusi - nē. Tagad atkal iegaja gulēt - es prasu - teju bronhu padzēri - nē. Balzāmu iedzēri - nē. Nu bet... bāc. Thera Flu pats nevar uzliet - apkalpo kungu. Man kakls no vakar vajara sāp - ta es tejas dzeru ar medu, sūkāju kaklam končas, nedzeru un neēdu neko pa taisno no ledusskapja, vakar pirms gulēšanas kaklu ar spirtu sarīvēju un darbā sodien ar šalli biju, lai nesapūš. Un būs labi. Jau tagad kakls mazāk sāp kā šorīt. Nu es nez - vai tiesām man pret viņu kā ar mazu bērnu. Mamma pat ta par mani negadāja - nenesa visu klāt - protams tik kad maza biju. Bet pat vidusskola jau nē. Es pati jutu - ja slima - sežu mājās, ārstējos. Ja vajag zāles - jūtu ka vajag - saku mammai, lai nop[ērk. Tēju pati pratu piecelties un uzvārīt.  Nezinu. Man šitas liekas jocīgi. Un  vispār - nedrīkst ta viņu pieradināt - viņš ātri pierod - ja es ko uzņemos, tad viņš pavisam drīz jūtas ta, ka tas bezmaz vai mans pienākums to darīt. Nu neauklēsos es ar viņu ka mazu bērnu - ne es viņam māte, ne sieva. Galu galā viņš ar mani nekad savā dzīve nav auklējies Pat autiņus nav mainījis... Sorry, vainīga nejūtos. Un sorry par milzu offtopikiem - vienkarsi man adatas gaisā.

nu jā -tiešām. Baisi kauč kā. Un šausmīgi tie terora akti.