Apgāds "Kontinents"
17. decembris 2008 12:24 Izdrukai
Nosūtīt
(3) Lasīt komentārus
Kontinents.lv
Agnese Krendela ir talantīga pavāre, kura raksta pati savu sleju populārā žurnālā. Nesen iegādātajā lauku mājā viņai jāsarīko kāzas savas draudzenes meitai. Nav nekā vienkāršāka – viņas līgavainis Teilors arī ir pavārs, un viņš noteikti palīdzēs Agnesei! Notikumi savērpjas reibinošā karuselī, kad kādu vakaru Agneses virtuvē ielaužas suņu nolaupītājs.
Tad pa guļamistabas logu ierāpjas vēl kāds varonis. Viņu sauc Šeins, un viņam ir pašam savas problēmas - pasūtījums kādu nogalināt, sāncensis, kurš pūlas viņu novākt, un tēvocis - bijušais gangsteris, kurš lūdzis, lai viņš pasargā kādu meiteni, sauktu par Agnesi...
Ņemam vienu ēdienu aprakstnieci, sauktu par Kašķīgo Agnesi, pievienojam algotu slepkavu, sauktu par Šeinu, sajaucam abus kopā ar Dienvidu mafijas kāzām, pazudušu kaklarotu, diviem aizkaitinātiem flamingiem un suni Retu, un iegūstam recepti seksīgam, ārkārtīgi uzjautrinošam romānam par patiesas mīlestības katastrofālo pusi...
„Agnese" ir ideāls garšvielu kokteilis - burvīgi garšīgs romāns.
Tulkojusi Dina Kārkliņa, vāka dizainu veidojis Artūrs Zariņš, fotogrāfs - Juris Zaļeskis.
Sadarbībā ar apgādu „Kontinents" piedāvājam fragmentu no šīs jaunās grāmatas!
Fragments: Dženifera Krūzija un Bobs Meijers. 'Agnese... un gangsteri'
Pirmdiena
Kašķīgās Agneses sleja Nr.1
„Pannas meklējumos"
Neļaujiet, lai jūs iekārdina lielo kārbu pavedinājums, pilns ar nevajadzīgu pannu un kastroļu „ideāliem komplektiem". Ideāls komplekts ir tas, kas jums vajadzīgs, un varbūt jums vajag tikai vokpannu un kādu karstu vietu, kur apcept speķi. Nepieciešamības gadījumā es to visu varu paveikt ar savu labo, smago pannu, kurā ēdiens nepiedeg, jo tās virsma pārklāta ar nepiedegošu slāni. Bez pašsaprotamās sutināšanas, apbrūnināšanas un cepšanas es tajā varu gatavot mērces un ātri apceptus ēdienus, grauzdēt siermaizes un mandeļu skaidiņas, ar apakšdaļu izdauzīt siteņus un droši vien, ja vajadzīgs, ar to atvēzēties, lai aizstāvētu savu godu. Ja vien spētu atrast tik daudzpusīgu un uzticamu vīrieti, es viņu apprecētu.
Kādā jaukā augusta vakarā Dienvidkarolīnā Agnese Krendela maisīja avenes un cukuru savā smagajā, nepiedegošajā pannā, un aizstāvēja savu līgavaini tā vienīgā vīrieša priekšā, kuram jebkad bija uzticējusies.
Tas nebija viegli.
- Paklau, Džoj, Teilors nemaz nav tik slikts. - Agnese iespieda klausuli starp zodu un plecu, pagrieza klusāk kompaktdisku atskaņotāju, kur Dixie Chicks jauki atskaņoja dziesmu „Vai esmu vienīgā" un tad pāri aizmiglotajām brillēm drūmi nopētīja avenes, kuras uzvedās kaitinoši un neatsaucīgi, gluži kā Teilors pēdējā laikā. - Viņš ir fantastisks pavārs. - Tāpēc es vēl aizvien esmu kopā ar viņu. - Un viņš ir ļoti mīļš. - Kad viņam ir laiks. - Un mūs šajā mājā gaida lieliska kopīga nākotne. - Pieņemot, ka viņš te kādreiz vēl parādīsies.
Džojs nicīgi nosprauslojās, un šī skaņa eksplodēja klausulē.
- Viņam nevajadzētu tevi tur pamest vienu pašu.
- Paklau, Brenda te viena pati dzīvoja gadiem ilgi, un viņai klājās gluži labi, - Agnese iebilda. - Esmu tikpat izturīga kā Brenda. Es arī varu tā darīt. - Protams, Brenda man pārdeva šo māju un aizlaidās lapās uz savu jahtu piestātnes vidū, bet...
- Nē, ar puisi, kurš atstāj savu mīļo vienu pašu tik lielā mājā kā tevi, kaut kas nav kārtībā. Tev vajadzētu sameklēt kādu citu.
- Jā, varētu domāt, ka man ir laiks, - Agnese atcirta un tad atskārta, ka tā nav pareizā atbilde. - Es jau tāpat to nedarītu. Teilors ir lielisks puisis. Un man jebkurā gadījumā patīk būt vienai. - Esmu pie tā radusi.
- Viņš ir stulbenis, Agnese, - Džojs nepadevās.
Agnese noņēma brilles un palielināja liesmu zem avenēm, zinādama, ka tas var izraisīt katastrofu, taču bija jau vēls un viņai vairs nepietika spēka jauki izturēties pret ogām.
- Liecies mierā, Džoj. Man nav laika tādām lietām. Esmu iekavējusi savas slejas rakstīšanu, man vajag...
- Un tad vēl Rets, - Džojs pārtrauca. - Kā klājas Retam?
- Ko? - Agnese apjukusi atvaicāja. Viņa pārstāja maisīt ogas, kuras sāka mest burbuļus, un paskatījās lejup uz savu suni, kurš bija apliecies ap viņas kājām kā kožu saēsts, brūns mētelis un miegā tecināja uz grīdas siekalas. - Retam nav ne vainas. Kāpēc tu jautā? Ko tu esi dzirdējis?
- Viņš ir jauks suns un šķiet patiešām veselīgs, - Džojs steidzīgi paskaidroja. - Šīsdienas avīzē viņš savā fotogrāfijā izskatījās ļoti labi. - Vīrietis ieturēja pauzi, pūlēdamies runāt nevērīgi. - Kā tas gadījās, ka vecajam Retam tajā fotogrāfijā bija tik muļķīga kaklasiksna?
- Kaklasiksna? - Saraukusi pieri, Agnese paskatījās uz telefonu. - Tas bija tikai kaut kāds nekur nederīgs rotājums...
Iedūcās cepeškrāsns laikdevis, viņa noteica:
- Pagaidi, - nolika klausuli un noņēma tagad jau neprātīgi mutuļojošās ogas no uguns. Rets pacēla galvu un ierējās, Agnese pagriezās, lai paskatītos, kas suni darījis nemierīgu.
Uz sliekšņa stāvēja kāds puisis ar revolveri rokā un viņa sejas apakšdaļu sedza sarkans lakats.
- Es nāku pēc tava suņa, - viņš paziņoja, notēmējis uz Retu; Agnese iekliedzās: - Nē! - un meta puisim ar aveņu pannu. Karstais sīrups tās priekšā izliecās kā napalms un iešļācās viņam tieši sejā.
Kad verdošās ogas trāpīja puisim, viņš iekliedzās un tad izmeta revolveri no rokām, lai norautu lakatu, bet Agnese tikmēr klupdama metās paķert pannu, un Rets uztriecās svešiniekam virsū, nogāžot viņu zemē tā, ka puisis ar pakausi atsitās pret marmora leti līdzās sienai, norāva sev līdzi uz grīdas visus kēksiņus, ko Agnese tur bija nolikusi atdzist, un sabruka uz sliekšņa.
- Nolādēts, - Agnese aizelsusies izdvesa, stāvēdama izslējusies pār puisi, un viņas sirds dauzījās kā traka.
Puisis nekustējās, un Rets gaismas ātrumā sāka rīt kēksiņus.
- Agnese? - Džojs kliedza no klausules, kas bija nolikta uz letes. - Kas, pie velna, Agnese?
Agnese iespēra revolveri mājkalpotājas istabā un uzmanīgi nopētīja puisi, cenzdamās atgūt elpu. Redzēdama, ka iebrucējs nekustas, viņa atkāpās, lai paķertu no letes telefonu.
- Nupat uzradās kāds puisis ar revolveri un mēģināja pievākt Retu, - smagi elpodama, viņa paskaidroja Džojam. - Bet ir jau labi, es nedusmojos. - Nožēlojamais, mazais kretīns ar žurkas ģīmi.
- Kur viņš ir?
- Uz grīdas, šķērsām pāri priekšnama durvju slieksnim. Viņš zaudēja samaņu. Man vajag...
- Vācies prom no turienes, - Džojs pārtrauca, izklausīdamies tā, it kā kaut kur skrietu. - Paņem Retu sev līdzi.
- Es netieku ārā, tas puisis guļ pāri priekšnama durvju slieksnim. Ja kāpšu pāri, viņš atjēgsies un mani sagrābs. Jāpiezvana...
- Ej ārā pa sētas durvīm...
- Nevaru, Doils tās ir aizkravājis ar aizslietni un dēļiem. Man jābeidz runāt un jāpiezvana policijai.
- Nē, - Džojs iebilda, un viņa dzirdēja, kā klausulē aizcērtas restorāniņa durvis. - Nekādas policijas. Es nāku pie tevis.
- Ko nozīmē - nekādas policijas? Es...
Suņu nolaupītājs sakustējās.
- Vienu mirklīti. - Agnese nolika telefonu uz letes un, rokām trīcot, atvēzējās ar pannu, vienlaikus pastiepdama kaklu, lai rūpīgāk nopētītu šo suņu nolaupītāju.
Jauns, tikai pusaudzis. Maza auguma. Kalsns. Nokārušies, netīri, tumši mati. Stulbs. Ja puisim būtu kaut kripata smadzeņu, tad viņš būtu sagrābis Retu, kad tas vakarā devās pačurāt. Un tagad, kad svešinieks gulēja bezsamaņā, viņš izskatījās pavisam nekaitīgs. Agnese droši vien bija piecpadsmit kilogramus smagāka par viņu.
Apgāds "Kontinents"
