Filmas Krāsainais Plīvurs pamatā ir rakstnieka Somerseta Moema romāns un šī pēc skaita ir jau otrā grāmatas kino versija. Manuprāt, reti, kad izdodas veiksmīgi pārvērst romānu kinofilmā, jo grāmata pastāsta daudz vairāk nekā tas ir iespējams vizuāli, bieži vien ārpus filmas paliek detaļas, kurām kopējā kontekstā ir liela nozīme. Taču šis konkrētais gadījums ir pieskaitāms pie tiem, kad transformācija no grāmatas uz filmu ir noritējusi veiksmīgi.

Filmas apskats - Krāsainais Plīvurs (The Painted Veil)

Filmas darbība norisinās pagājušā gadsimta divdesmitajos gados. Volters, kuru atveido Edgars Nortons ir bakteriologs, kura sociālais statuss būtu pieskaitāms vidusšķirai, taču tas nav šķērslis, lai bildinātu sievieti - Kitiju no augstākās sabiedrības, kuru atveido Naomi Vatsa. Viņi apprecas, taču ar mīlestību šim cilvēku vidū izplatītajam rituālam šoreiz ir maz sakara. Viņam ir vajadzīga sieva, bet viņai kārojas tikt prom no snobisko vecāku mājām. Abi dodas dzīvot uz Šanhaju, jo Volteram tur ir darba vieta.

Jau pirmie kopdzīves mirkļi liek manīt, ka laulība nav izdevusies. Volters ir kluss un nopietns un darbs viņa prātu aizņem daudz vairāk nekā jaunā sieva. Kitija ir izlutināta augstākās sabiedrības atvase, kura grib izklaidēties un tikt izklaidēta. Izklaidi viņa gūst uzsākot romānu ar britu diplomātu, kurš spēj sniegt to, ko jaunizceptais vīrs nespēj.

Kad sievas neuzticība nāk gaismā Volters draud sievu nožņaugt (tie klusie ūdeņi tie dziļākie), bet galu galā piedāvā viņai izvēli, vai nu notiek šķiršanās vai arī sieva dodas viņam līdz uz kādu ciematu, kuru apsēdusi holēras epidēmija. Tā kā tajos laikos šķiršanās nebija tik vienkārša lieta kā mūsdienās un viņas mīļākais nebūt netaisās ar laulības saitēm stiprināt viņu sakaru, tad viņai nekas neatliek kā sekot vīram uz vīrusu perēkli, kaut kādā Ķīnas nomalē.

Cilvēki tur mirst kā mušas un tas liek padomāt par to, kas tad īsti ir vērtīgs un kas nav tajās stundās ko pavadām šajā pasaulē. Abu starpā valda slepenais karš un Volters vēlas atriebties sievai par sev nodarīto, īstenībā šķiet viņam kārotos redzēt, kā sieva diennakts laikā zaudē visu ķermeņa šķidrumu un mirst savos vēmekļos un citos miesas izdalījumos. Taču holēra sievai iet secen, kaut arī ķīnieši riņķī mirst stāvgrūdām. Tajā pat laikā Volters cenšas risināt epidēmijas problēmu, galu galā viņš taču ir bakteriologs.

It kā nebūtu gana likstu, Ķīnā pieaug neapmierinātība ar britu kolonistiem un drīz vien ir bīstami pastaigāties pa ielām, ja neesi vietējais. Kitija no garlaicības jūk prātā, bet tad attopas, ka arī viņa var kaut ko derīgu paveikt ciemata labā, tādējādi viņa iegūt pāris punktus savā labā, Volteram vairs tik ļoti nekārojas jauno sievieti mocīt un abiem manām atsilst jūtas vienam pret otru. Šādu notikumu un eksotiskās dabas ielenkumā tiek risināta pāra personīgā psihodrāma.

Šis gluži nav standarta romantiskais stāsts un jāatklāj, ka beigās nebūs "happy end". Filma ir par neracionālām jūtām, kuras plosa dzīvus cilvēkus no miesas un asinīm. Taču atšķirībā no daudzām citām šāda veida filmām, šajā iztrūkst banalitātes smaka un neskaitāmi „i love you” vietā un nevietā, fonā skanot žēlabainam orķestrim, lai stimulētu romantisko noskaņu.

Džonam Kuranam ir izdevies radīt drāmu, kuru daudzmaz nopietni var noskatīties pat zvērināti ciniķi un šī patiešām ir laba filma, ja salīdzina ar daudzām citām, ko plašā klāstā piedāvā vietējie kinoteātri.

Отредактировано pinocchio (26.01.2009 13:49)