Rež. Aigars Grauba.
Producents – Andrejs Ēķis.
Grupas „Jumprava” mūzika.
Lomās: Elita Kļaviņa, Jānis Reinis, Artūrs Skrastiņš, Ģirts Ķesteris, Andris Keišs, Vilis Daudziņš, Ināra Slucka, Leonarda Ķestere-Kļaviņa, Uldis Dumpis, Agris Māsēns, Sigita Jevgļevska, Kestutis Jakšts, Pēteris Krilovs, Romualds Ancāns, Ģirts Krūmiņš.
Pēc Andra Kolberga stāsta „Torņakalna baznīca” motīviem.

"Rīgas sargi" (2007, starptautiskais nosaukums - "Defenders of Riga") ir Latvijā uzņemta vēsturiska mākslas filma par 1919. gada novembra notikumiem pēc 1. pasaules kara beigām, Brīvības cīņu laikā. Filma uzņemta no 2004. līdz 2007. gadam, īpaši filmas uzņemšanas vajadzībām uzceltā kinopilsētā Cinevilla. "Rīgas sargi" jau piektajā tās rādīšanas nedēļā kļuva par skatītāko latviešu filmu, kas tapusi pēc neatkarības atgūšanas, kad to bija noskatījušies vairāk nekā 123 000 skatītāju.

Anotācija

Elza tic savam Mārtiņam – viņš ir cildens un stiprs. Par paša labumu Elzas līgavainis nedomā, tikai par tautas nākotni. Mārtiņš saka, ka mums, latviešiem, nebūs dzīves ne zem kādas citas svešas valdīšanas, jākļūst par noteicējiem savā zemē un jādibina sava valsts! Kara laukā jārada mūsu tautas nākotne un slava! Tāpēc uzzinot, ka atļauts formēt latviešu strēlnieku bataljonus, Mārtiņš un viņa draugi steidzas pieteikties. Kāzas būs jāatliek, Elza sola gaidīt līgavaini mājās. Taču paies nedēļas, mēneši un gadi, līdz Mārtiņš pie viņas atgriezīsies. Un arī tad, lai gan latviešiem tad jau gadu būs sava valsts, miera tajā joprojām nebūs – iecerētajā Elzas un Mārtiņa kāzu dienā Rīgā iebruks Bermonta karaspēks. Neviena cita, uz ko paļauties, vairs nav – vai izdosies savu pilsētu nosargāt?

Filmas autori atzinuši, ka pilnīgi precīzi atainot vēsturiskos faktus nesot bijis iespējams. Filmā ir šādas neprecizitātes:

Vienā no filmas epizodēm Mārtiņš apgalvo, ka Latviešu strēlnieki, kuri no cīņām atgriezušies 1919. gada vasarā, cīnījušies Vladivostokā, lai gan tie strēlnieki, kas tiešām bija Vladivostokā (Imantas pulks un Troickas bataljons) to atstāja tikai 1920. gada pavasarī.
Lai gan patiesībā bermontiāde bija apmēram mēnesi ilga, filmā tā attēlota it kā būtu bijusi četras dienas gara.
Filmā Kārli Ulmani pavada kāds tēls vārdā Niedre, kura uzskati atgādina Andrieva Niedras provāciskos uzskatus. Tā kā Andrievs Niedra, kurš pēc 1919. gada 16. aprīlī vācu sarīkotā apvērsuma tika uzskatīts par Latvijas ienaidnieku, viņš filmā attēlotajā laikā nevarēja pavadīt Ulmani un pat ne atrasties Rīgā. Filmas autori atzīst, ka iekļāvuši šo tēlu filmā, lai padarītu sižetu spraigāku.
Filmā Mārtiņš ar draugiem sadarbībā ar Kārli Ulmani organizē pretestību Bermontam un konstatē, ka Latvijai nav armijas, bet vēlāk atklājas, ka trūkst uzbrukumam nepieciešamo lielgabalu. Vēsturiski Latvijas armijai tai brīdī Rīgā bija ~11 000 karavīru un 9 lielgabali, kurus uzbrukuma laikā atbalstīja sabiedroto artilērija. Bermontiādes sākumā Latvijas Armiju komandēja ģenerālis Dāvids Sīmonsons, kura vietā nedaudz vēlāk iecēla pulkvedi Jāni Balodi, bet pagaidu valdība, uzbrukumam sākoties, evakuējās uz Cēsīm.
Filmā Bermonts ierodas Rīgā un Torņkalna baznīcas palodzē ieskrāpē uzrakstu "Te bija Bermonts", patiesībā viņš un vācu ģenerālis Rīdegers fon der Golcs atradās Jelgavā.
Filmā līdzās ierakumiem redzamas civilpersonas, realitātē civilpersonām bija aizliegts atrasties pie frontes.
Filmā tiek saspridzināts tilts, kurš realitātē palika tikpat kā neskarts.
Filmā Kārļa Ulmaņa kabinetā pie sienas ir piekārta Eiropas politiskā karte, kas rāda valstu robežas starpkaru Eiropā un Tuvajos Austrumos, bet kas tādas nebija 1919.gadā.
Mārtiņš zvana Torņkalna baznīcas zvanus, lai gan gandrīz visu Rīgas baznīcu zvani vēl pirms kara bija aizvesti uz Krieviju un pārkausēti, izņēmums bija Pētera baznīcas zvans, kuru izmantoja trauksmes izsludināšanai.

Отредактировано Adrianna (14.03.2009 20:11)