Beidzot tas ir noticis - pusotru nedēļu sava atvaļinājuma pavadīju uz Corazon Salvaje viļņa. Parasti šādās situācijās gribas teikt - kur es biju agrāk?! Bet šoreiz ir tāda sajūta, ka šis bija tieši īstais brīdis, kad man bija nepieciešams redzēt šo telenoveli. Balzams manai dvēselei, kas šobrīd bija tik ļoti nepieciešams!
Viens no iemesliem, kas mani atturēja tik ilgi noskatīties šo telenoveli, bija aktieri - tāpat kā aNgeL nebiju par tiem sajūsmā. Nebiju - pagātnē. Nevaru apgalvot, ka tagad ļoti sajūsminātos par Edīti Gonsalesu vai uzskatītu viņu par lielu skaistuli, nē, bet šajā telenovelē es vairs nespēju iedomāties nevienu citu. Viņa bija Monika, un kā tāda - lieliska! Un Eduardo Palomo... Huans.. Pilnīgi piekrītu mmaarriiaa, kas, ja nemaldos, rakstīja, ka šis aktieris paņem visus nevis ar savu vizuālo izskatu, bet harismu. It kā nevaru apgalvot, ka viņš ir ārkārtīgi izskatīgs, bet tajā pašā laikā gribas saukt - o jā, ir gan! Jau telenoveles vidū, viņu ieraugot vien, tauriņi sāka dejot sirdī. Par Huanu vispār man nepietiek vārdu, lai izteiktu sajūsmu. Vienkārši lielisks tēls - un lielisks atveidojums! Viņa pagātne, cīņa par savas dzīves izveidošanu, spēks un apņēmība, mīlestība pret Moniku un stingrā morāle par spīti visam.
Jāatzīst, ka pirmajās sērijās mani apbūra Aime, un Monika uz viņas fona šķita visai neinteresanta varone. Bet mani sajūsmina, kā savā ziņā varēju izdzīvot kopā ar Huanu viņa jūtas pret abām māsām - sākumā iemīlēšanās Aimē, kas šķiet tik dzīves pilna, vilinoša, skaista - un tad ar laiku parādās, cik viņa patiesībā iekšēji ir nepatīkama. Un Monika, kas sākumā šķiet tik garlaicīga, atklāj savu iekšējo spēku, līdzcietību, drosmi, nebaidoties iestāties par saviem uzskatiem, to, kas viņai svarīgs, strīdēties ar Huanu. Un tas viņu iepazīšanās, iemīlēšanās un saderināšanās posms - tik daudz emociju!!! Es nevarēju vien beigt priecāties par Monikas kautrīgumu attiecībā uz romantiku un izjūtām, ko viņā raisīja Huans, bailes pašai no tā, ko jūt. Tik autentiski tam laikam un tik skaisti. Tas ir viens no šīs telenoveles lielajiem plusiem - ka galvenā varone tiešām domā un jūt, kā tajā laikā tas bija. Kad viņi apprecējās, man sākumā kaitināja Monika pat nedaudz ar savu biklumu, bet tajā pašā laikā... tas arī viņu tikai padarīja reālāku, patiesāku, un varēja sekot līdzi, kā viņa mainās, ka iziet no tā, kas viņai ir sastāstīts par tālaika sievas lomu. Man ļoti patika arī šis posms, kad abi tik nedroši par otru, par otra jūtām, vienam drauds Aime, otram Andress. Bet tad pamazām abu mīlestība nobrieda un kļuva par ko tik spēcīgu un nesatricināmu! Lai kādi šķēršļi nāca, lai kas notiku, bet viņu mīlestība uzvarēja visu. Pat pašķiroties viņi vienmēr palika uzticīgi viens otram un savai mīlestībai. Ap telenoveles vidu man tik bieži bija bail no kaut kādiem tizliem sižeta pavērsieniem - īpaši ap laiku, kad Huans bija ievainots un kopā ar Aimi pie dziednieces. Man tā bija bail, ka viņai kaut kas beigās izdosies, bet nē.. Huans spēja domāt tikai par Moniku. Un viņa arī nepadevās "labajiem" padomiem, kā izglābt Huanu no cietuma.
Jāatzīst, ka pēc abu pašķiršanās man drusku pazuda tā dzirksts abu attiecībās. Kad abi atkal satikās un Huans apņēmīgi Moniku centās atgūt, kaut kas man nedaudz pietrūka abu attiecībās, bet... es jau biju daudz par dziļu viņu stāstā, viņi abi un viņu mīlestība bija pārāk ieaugusi manī, līdz ar to, neskatoties uz visu, es izbaudīju arī šo posmu.
Vēl, kas man ļoti patika - ka Monika visu telenoveli bija ļoti stingra nostājā par Huanu, ka neļāvās nekādām manipulācijām, tai skaitā telenoveles beigu posmā, kad māte spēlēja uz sirdsapziņas ar savu slimību, Monika spēja atteikt viņai un rīkoties pēc sava prātā. Tik bieži telenovelēs ir pilnīgi otrādi - visiem ir tik viegli piestāstīt pilnas ausis galvenajiem varoņiem...
Noslēgums man arī patika - negaidīju tādu pavērsienu ar zemestrīci, kas man deva iespēju pajūsmot, skatoties uz izmisušo Huanu, meklējot Moniku. Un tad kā abi meklēja viens otru.. un atrada, izglābās. Bet visvairāk laikam mani saviļņoja Andresa nākšana pie prāta. Tā aina, kad ieradās atvainoties Huanam un nosauca par brāli... Cik daudz tas Huanam nozīmēja, ka viņam beidzot ir brālis, ģimene, pēc kā vienmēr tika alcis.
Šī telenovele noteikti man ir ierindojusies labāko telenoveļu augšgalā! Sen neatceros jutusi tādu piepildījumu, ko sniedz patiešām kvalitatīvas telenoveles noskatīšanās ar lieliskiem varoņiem un mīlasstāstu, kas tā saaug ar kaut ko manā būtībā! Nesen redzēju terminu "grāmatas paģiras" - kad pēc grāmatas izlasīšanas, nespēj lasīt kādu citu. Šobrīd man ir "Corazon Salvaje" paģiras, jo vēl šodien nejūtos spējīga skatīties kaut ko citu. Varbūt rīt... Citādi man jau ir iekavējušās visas pārējās, jo šo pusotru nedēļu nespēju domāt ne par ko citu, kā vien šo telenoveli.
Отредактировано Paloma (28.07.2015 17:22)
Savulaik tālāk par kādu 45. sēriju nebiju tikusi. Tolaik gan man nebija tik daudz laika pie datora, tāpēc skatījos ielādētās sērijas pa TV un iespējams tādēļ ka nebija īsti iespējas tik ērti tīt to,kas nav interesants, arī pametu. 
