Ai, es biju aizmirsusi, kā man patīk vēsturskie romāni LABI vēsturiskie romāni! Ak, izlasīju līdz kāzu naktij, ieskaitot, nu tik skaisti, un tā kā man patīk   mjāāā, es kļūstu pārāk sapņaina pēc šitādām grāmatām
Palika 100 lappuses, galvā jau sāk rosīties domas,ko lasīt pēc tam - ķerties pie sava grāmatplaukta vai mēģināt datorā nākamo Kvinnas

Nu ko, esmu izlasījusi!!! Pa šodienu pusi gr'matas izlasīju.
Bijām ar mammu ar riteņiem uzMaximu (mašīna remontā), es paliku ārā sargāt, un, protams, ka man līdzi bija grāmata. Tak lasot to ainu, kad viņš galīgi piedzēries bija, es gandrīz izplūdu asarās ielas vidū nu, acis slapjas bik bija tik un tā...
Ai, es vienkāršsi dievinu, nu tikļoti mīlu šādus tortured hero, mīlu, kad pārī problēmas ir pašā.. mīlu, kad šīs problēas ir oriģinālas un tik aizkustinošas. Lai gan... jāatzīst, ka es drusku dusmojos uz Simonu, ka viņs laāk spitēs tēvam nekā sniegs Dafnei bērnu. Protams, var saprast viū, bet vienalga ribējās viņu drusku sapuriāt un uzkliegt, lai attopas.
Ai, un beigās, tas viss tik aizkustinoši, kā viņš atzīstas mīlestībā, kā tiek pāri naidam pret tēvu un atriebes vēlmei, bet atveras mīlestībai   Un Dafne.. ai, cik viņa ir brīnišķīga! Vai varbūt viņa ir brīnišķīga, jo kkas viņā sasaucas ar to, kāda esmu (vai vismaz uz ko tiecos) es... Ehhh... Tik skaaaisti..

Es tā sāku smieties līdz ar viņiem.. Viens no Kvinnas lielajiem plusiem ir tas, ka katram pārim ir sava pieeja...
Man patika visas no pagaidām izlasītajām (tikko sāku lasīt par Hiacinti) un sajūsminos par to, ka katrs pāris tiek attēlots citādāk.. katram savs stāsts un tie vīrieši ir nepārspējami... Ja sievietes lielākoties ir kaut cik saprātīgas, tad viņi ir mazliet dīvaini, katrs savā veidā.. sākot ar Simona apsēstību ar ieriebšanu tēvam, Entonija pārlieku lielo aizgādību pār brāļiem un māsām utt... Mīļi dīvainīši...