Es cītīgi sekoju līdzi šim gabalam jau no pašas pirmās sērijas iznākšanas un esmu redzējusi visas līdz šim nosubotās serijas.
Jāsaka, ka sākums bija lielisks, taču jo tālāk, jo trakāk. Lee Minho ir mans mīļākais korejiešu aktieris līdzās Hyun Bin un Jang Geun Suk, līdz ar to viņa aktierspēle mani šajā drāmā nepieviļ, diemžēl pieviļ viss pārējais. Labi, varbūt ne viss pārējais, bet lielākā daļa.

Pirmkārt. Atvainojos, bet drāmas sižeta rakstītājam man pāris vietās ļoti gribējās iekraut pa seju. Negribu spoilerot, bet drāmā atspoguļotā neiespējamā fizika, kā arī spriedzes situāciju muļķīgums man, kā rakstniecei, liek nepatikā noskurināties. Es nespēju izjust spriedzi, ja neesmu simts procentīgi pārliecināta par to, ka galvenajam varonim vai varonei draud reālas briesmas.

Pietam, policijas ricība drāmā ir smieklīga. Es zinu, ka esmu pieradusi pie holivudas standartiem, kuros atspoguļo to, kā visi kārtības sargi ir veikli un ļoti gudri, tādēļ šajā drāmā atspoguļotais policistu muļķīgums liek smieties. Es sevi neuzskatu par labu kriminālizmeklētāju vai kā tā, bet pat es spēju redzēt caurumus viņu loģikā.

Vienīgais iemesls, kādēļ es skatos šo drāmu tālāk, ir ārkārtīgi pūkaini mīlīgais mīlasstāsts starp LeeMinho varoni un Kim NaNa. Par viņiem es varu tikai un vienīgi sajūsmināties, tā kā, ja man ir par ko šai drāmai iedod virtuālo cepumu, tad tas ir tieši šis. Romantika šeit ir lieliska.

Laikam jāsāk domāt, ka Korejieši ir lieliski atspoguļojot romanci, bet visai vāji, atspoguļojot spriedzi, lai gan tā nebūtu taisnība, jo esmu redzējusi drāmas, kurās neviens nemēģina apgāzt gravitātes likumus un spriedze šādās drāmās ir pat spēcīgāka, kā šeit.

ak jā. Un puscepums par Hanza Zimmera mūziku, ko viņi izmantoja vienā sērijā uz īsu brīdi pakaļdzīšanās ainā.

Vairāk pagaidām neko nevaru pateikt. Turpināšu skatīties un ceru, ka tomēr šī drāma attaisnos cerības, ko uz to esmu likusi.

Ja būtu jāvērtē zvaigznēs- so far : divas ar pusi zvaigznes no piecām.