Tēja

Universitātes salidojumā kāda grupa absolventu, kas visi jau bija sasnieguši
ievērojumus panākumus karjerā, nolēma apciemot savu mīļāko profesoru, kurš
bija devies pensijā. Viesošanās laikā sarunu temats novirzījās uz
sūkstēšanos par milzīgo spriedzi un stresu, kuru jaunajiem cilvēkiem nācās
piedzīvot savā darbā un dzīvē. Piedāvādams bijušajiem studentiem tēju,
profesors aizgāja uz virtuvi un atgriezās ar lielu krūzi karstā dzēriena un
daudzām dažādām tasītēm - porcelāna, stikla, kristāla - kādas no tām
izskatījās ļoti vienkāršas, citas - ļoti dārgas un izsmalcinātas. Profesors
aicināja izvēlēties krūzītes un saliet tajās dzērienu.

Kad visiem rokās bija tasītes ar tēju, profesors teica: "Starp citu, vai jūs
ievērojāt, ka pirmās tika paņemtas tās krūzītes, kuras izskatījās vislabāk -
tās dārgākās un izsmalcinātākās, un uz paplātes palika vien lētākās un
necilākās? Tas ir tikai saprotami, ka jūs vēlaties sev pašu labāko, tomēr
tieši tas arī ir jūsu spriedzes un problēmu avots. Tasīte, no kuras jūs
dzerat tēju, nepadara šo dzērienu labāku. Lielākajā daļā gadījumu tā
vienkārši maksā vairāk un nereti pat aizsedz to, ko jūs dzerat. Tas, ko jūs
visi patiešām vēlējāties, bija karsta tēja, ne jau tasīte... Tomēr jūs
apzināti devāties pēc labākajām krūzītēm... un pēc tam sākāt arī vērot viens
otra krūzītes.

Bet tagad padomāsim par dzīvi. Jūsu dzīve ir kā karsta tēja, bet jūsu darbs,
nauda un stāvoklis - tikai tasītes. Tās ir tikai lietas, kas satur un ietver
jūsu dzīvi. Krūzīte nenosaka un neizmaina tējas kvalitāti.Pārlieku
koncentrējoties uz tasīti, mēs varam aizmirst izbaudīt dzērienu, kuru Dievs
mums ir devis. Dievs pagatavo tēju, un cilvēki izvēlas tasītes.
Laimīgākajiem cilvēkiem nav labākās tasītes."