Tikko noskatījos 4.sezonas pēdejo - 21. sēriju. Un jau atkal raudu. Tas vienkārsi bija tik skaisti un tik aizkustinoši... Izskatījās, ka Mark Schwahn to bija plānojis kā pēdejo sēriju vispār. Lai gan - kas zin... Skola beidzās. Jā, protams - viņi galīgi nedzīvoja ta, it kā mācītos videnē - un tomēr. Tas pat ta ironiski vairākkārt tika parādīts, ka Trīhilas skolā notiekošais nav tāds, kas notiek citās parastās skolās. Bet tapēc jau tas ir seriāls. Lai gan - nekad jau neko nevar zināt. Katrā ziņā tas bija skaisti. Un tas bija skaists laiks manā dzīve - skatīties šī visas sērijas, dzīvot tam visam līdzi, just to visu. Es esmu ļoti daudz raudājusi, daudz arī smējusies, vēl gadījās, kad es emilksteju vai smaidīju. Tik daudz emociju, tik plaša sajūtu gamma. Un lai gan rīt brīvs, un lai gan vel nenāk miegs tik stipri, es sonakt talāk neskatīšos, nesākšu 5.sezonu. Man vēl ir jāizjūt un jāidzīvo šis celiens, kas patiešam lielā mēra bija noslēdzoš, salīdzinot ar iepriekšejo sezonu beigu sērijām.
Es mīlu šo seriālu.
Es iepazinu tik interesantus, tik dažādus un tik daudzpusīgus varoņus.
Esmu jau teikusi, ka mans mīļakais un tuvakais varonis ir Neitans. Tas ir gluži savādi. Tai vajadzētu būt Heilijai, bet nē. Heilija ir uzreiz pēc Neitana, lai gan sākuma serjās Lūks man bija vistuvakais.
Neitanā vienkārsi ir kaut kas tāds. Viņš man liek atkal noticet pasaulei, noticēt, ka lai arī kas notikstu un veidotu mūsu dzīvi negatīvi, lai kāda pieredze un apkārtnotiekošais mūs izveidotu par tādiem, ka mēs paši ar sevi nelepojamies - mīlestība spēj labot visu, spēj mainīt, spēj atklāt labāko cilvēkā. Un šis labums pārņem un nomāc visu pārejo. Ja kaut uz mirkli viņs lika man vilties, tad viņš vienmēr ņēma un visu strauji izlaboja. Un es jūtu kaut kādu mistisku lepnumu pret viņu. Un es gribu līdzināties viņam, lai gan esmu pilnīgi no citas planētas visās nozīmēs. Viņš pats par pārsteigumu sev atklāja, ka viņam ir ļoti, ļoti plaša un liela sirds. Viņš atklāja, ka patiešām var mīlēt un viņš to nezaudēja ne uz mirkli, lai cik sāpīgi, lai cik aizvainojoši arī būtu.
Tās ir tikai manas domas, manas emocijas un manas asaras. Es pat nezinu, kāpēc viss ir ta, kā ir. Tas vienkārsi ir un neko ar to nepadarīsi. Es tikai gribeju jau sazin kuro reizi pateikt paldies pinocchio - bez tevis es nebūtu atklājusi šo brīnišķīgo viena koka kalna pasauli. Un manā dzīvē šobrīd iespējams ir moments, ka tieši tas man bija daudz vairak vajadzīgs, nekā gaiss, kuru elpoju...