Pirmkārt - es nevienu brīdi neņirgajos par tevi. Mos kāda brīdī ņirgajos par serialu, bet ne par tevi. Un es tiesam ceru, ka tu neindifice sevi ar serialu.

Otrkārt, es neaudzinu tevi. Es jau teicu, ka vairs to nedarīšu, jo tas ir bezcerīgi. Atceries tos trīs smaidus un piecus teikumus? Es laikam varētu lēkt no tilta Daugavā un tu nepārdabūtu pār lūpām tos piecus saliktus sakārtotus teikumus par vienu tēmu. Iespējams ka tāda tu vienkārsi esi. Iespejams, ka tādai tev ir vieglāk būt, iespejams, ka es neesmu īstais cilvēks, kurs pratīs likt tev atvērties. Iespejams, ka tu nekad šāda veidā neatvērsies, bet ziedēsi citos. Viss ir iespejams. Es tiešam nezinu. Varbūt kādreiz kādos brīzos man šķita, ka es zinu, man šķita, ka tevi pazīstu. Bija tiesam skaisti brīzi, kad man likā - nu re - tūlīt būs, angy kļūs mīļāka, maigaka, iespejams pat laimīgaka. iespejams. Bet kā jau teicu - es kļūdījos. Un es pārstaju censties. Un pārstaju tevi audzināt. Un tas, ko es rakstīju te pirms tam - ta nebija audzināšana - tie bija tikai mani novērojumi. Un es nepretendeju uz to, ka tie ir pareizi, jo daudzas reizes esmu pieķērusi sevi kļūdoties. Bet zinu - tu patiesam dzīvo šajā psaulē - jau dzīvo. Un vismaz man no malas izskatās, ka nav tā tava dzīve nemaz tik slikta. Galu galā tev ir diezgan stipri veicies un laikam tomēr tev ir tie pacietīgie cilveki pietiekami daudz apkārt. Es tikai novelu, lai tas arī nemainītos un ta paliktu. Un tagad es par šo temu vairāk neko nerakstīsu. Nopietni. Paturi pedejo vārdu. Kas zin - var būt tie būs skaisti un labi. Jo es vienmēr esmu gribejusi paturēt pēdejo vārdu - ta ir tada ka manija, kura man vienmēr piemitusi. Un ja tev reizem liekas, ka es tevi censos audzināt - varbūt, ka ta nemaz nav, lai gan varbūt arī ir. Bet tomēr varbūt es šeit audzinu sevi. Jo nodzīvojot cetutdaļgadsmitu šajā pasaulē es esmu sapratusi, ka man ir jaaudzina sevi, jo tikai pati ar sevis mainīšanu, es varu manīt kaut ko šajā pasaulē. Paldies par uzmanību, ja sito visu izlasīju. Un tagad vari droši teikt savu pedejo vārdu, angy.