Sieviete bez pagātnes / Женщина без прошлого

Valsts: Krievija
Gads: 2008
Žanrs: Melodrāma

    Skaista, romantiska sāga par mīlestību, nodevību un īstu draudzību, par dzīves līkločiem!
    Krievijas dienvidos, kalnu apvidū, netālu no pilsētas, kurā dzīvo daudz grieķu, kāds padzīvojis vīrs, vietējais dziednieks, un mednieks Teo pie upes atrod bezsamaņā guļošu, noasiņojošu sievieti. Viņa ir smagi cietusi pēc kritiena pār augstu krauju, taču dzīva. Abi viņu nogādā vectēva būdā. Pie šīs sievietei nav atrasti ne dokumenti, ne kādas citas mantas un dziedniekam tas nešķiet nejauši – viņš ir pārliecināts, ka kāds ir ļoti papūlējies, lai šī sieviete būtu mirusi un neatpazīta. Tikai maza atslēdziņa ir sažņaugta viņas plaukstā un uz rokas uzrakstīti noslēpumaini cipari. Nelaimīgā izrādās guvusi ne tikai fiziskas traumas – atklājas, ka smadzeņu satricinājums izraisījis amnēziju. Par to, ka viņai ir ģimene, ka tiek meklēta, ka aiz tās muguras tiek vērptas intrigas, ka pati kļuvusi par apmelojumu un vistuvāko cilvēku nodevības upuri, Aleksandra pat nenojauš.

    „Sieviete bez pagātnes” ir stāsts par mūsdienu sievieti, kas zaudējusi atmiņu avārijas rezultātā. Neatceroties neko no savas pagātnes, Aleksandra nokļūst absolūti nepazīstamā pasaulē un tajā alkatīgi meklē patiesību pašai par sevi. Viņa nezina, kurš ir viņas draugs, bet kurš – ienaidnieks, kuram ticēt, bet no kā uzmanīties. Daudzi mēģina izmantot Aleksandras bezpalīdzību, cenšoties manipulēt ar viņu, lai sasniegtu savus mērķus. Palikusi bez pagātnes un bez atmiņām, Aleksandra atver savu dzīvi kā tīru lapu.

    Seriāla autori uzsver, ka „Sieviete bez pagātnes” ir pašu produkts. Nekā kopēta no ārzemju analogiem! „Ja cilvēks dzīves ceļa vidū ir spiests sākt visu no sākuma, kādas varētu būt emocijas šādā brīdī? Apjukums? Bailes? Ziņkārība? Neierobežotas brīvības sajūta? Kādās gan dzīlēs nonāk cilvēka zemapziņa, ja visa viņa pagātne pēkšņi izrādās balta lapa,” – tieši tas šķiet interesanti seriāla režisorei Jeļenai Ciplakovai. Viņa stāsta: „Galvenais šajā stāstā ir cilvēku attiecības. Aleksandru nogrūduši no kraujas, viņai bijis neuzticīgs vīrs – pilns problēmu komplekts. Šķiet, kā vispār cilvēks no tāda var tikt laukā? Man šķiet, ka tādi stāsti ir vajadzīgi cilvēkiem, īpaši tagad, kad dzīve kļuvusi tik sarežģīta. Lai cilvēki spētu nekļūt ļauni, vienaldzīgi, nocietinājušies. Šajā ziņā mums ir ļoti interesanti personāži. Kaut vai Teo, kurš iemīlot piekrīt kaut ko upurēt, izdara tiešām svarīgas lietas mīlestības dēļ, negūstot to, ko būtu gribējis. Šī seriāla pamatā ir svarīgas ētiskas atziņas un man tas ļoti patīk. Pārdomas par rīcību, par tradīcijām, par cilvēka eksistences morāles pamatiem.”

    Seriāla autori stāsta, ka filmēšana esot ļoti atšķīrusies no ierastā – liela daļa filmas uzņemta brīvā dabā nevis paviljonā, kā mūsdienās pieņemts seriālos. Daudzas seriāla epizodes uzņemtas gleznainās Grieķijas, Abhāzijas vietās, Sočos – tas viss ļāvis radīt košu un dzirdu vidi, kurā būs īpaši patīkami gremdēties Latvijas ziemā. Neaizmirstamas emocijas uzņemšanas komandai esot sagādājis vakars Sočos, kad kļuva zināms, ka pilsēta kļūs par olimpisko spēļu mājvietu. Tovakar līksmojusi visa pilsēta, cilvēki dejojuši ielās.

    Ja, skatoties seriālu „Karstais ledus”, iedomājāties, ka skaistā, talantīgā Annas Berkovskas atveidotāja pati būtu pelnījusi būt kāda seriāla titullomā, tad seriāls „Sieviete bez pagātnes” ir šīs domas iemiesojums. Marija Aņikanova – aktrise ar profesionālas daiļslidotājas pieredzi – apgalvo, ka Aleksandras loma ir gluži kā viņai rakstīta. Tieši spēju negatīvo atstāt pagātnē pati aktrise uzskata par galveno īpašību, kas viņai kopīga ar tās varoni.

    Dzīve nav saudzējusi agrāko daiļslidotāju - reiz sportistu ģimenē dzimušās meitenes veiksmīgi sākusies karjera sportā tika aprauta vienā mirklī – deju partneris Pjotrs Černišovs pēkšņi paziņoja, ka aizbrauc uz Savienotajām Valstīm skaitītas dienas pirms sacensībām, kurām viņi gatavojās gadu. Marijai tas bija smags trieciens. Tagad aktrise atzīst: „Laikam jau trūka ambīciju, vēlmes būt pirmajai. Varbūt nepaveicās ar treneri.” Lai vai kā, ar sporta meistares titula sasniegšanu viņa nolēma aprobežoties. Taču Marija Aņikanova smejas, ka sportistes rūdījums lieti noderējis arī seriāla uzņemšanā, kad reiz tika strādāts rekordtempā – stundas laikā tika nofilmētas 11 ainas ierasto divu trīs vietā un tas prasījis lielu koncentrēšanos un pašdisciplīnu.
    Nevar zināt, kādas būtu Marijas Aņikanovas tālākās gaitas, ja ne režisors Sergejs Solovjovs, kas mēnesi pēc Černišova aizbraukšanas negaidot meiteni uzaicināja uz aktieru atlasi filmai „Zem zvaigžņotajām debesīm”. Sākotnēji viss uzņemšanas procesā bija Marijai tik svešs, šķita, ka tā ir nenopietna nodarbošanās. Taču te pavērās lielas iespējas paplašināt redzesloku, tāpēc Marija iesniedza dokumentus teātra institūtā un iestājās jau ar pirmo piegājienu! 1992. gadā, vēl studējot augstskolā, jaunā aktrise nofilmējās savā pirmajā galvenajā lomā lielajā kino, 1995. gadā, pēc institūta absolvēšanas, tika pieņemta teātra „Sovremeņņik” trupā, kur kopš tā laika nospēlējusi daudz lielisku lomu.

    Populārais aktieris Andrejs Andrējevs seriālā atveidojis gluži vai ideālu varoni. Jautāts, vai dzīvē vispār tādi vīrieši mēdz būt, viņš saka, ka tik iemīlējušies un tik neatlaidīgi kā Teo – maz, bet ir: „Es pats zināmā mērā tāds esmu. Un šeit es atklāšu kādu noslēpumu: ne visi droši vien ir pamanījuši, ka pēc sižeta seriāla darbība norisinās tikai dažus mēnešus. Taču tā izrādīšana ir izstiepta uz pusotru gadu, tāpēc arī liekas, ka viss notiek ne tik strauji. Divus trīs mēnešus būt mīlas apreibinātam un uzticīgam – tas taču nav nekas īpašs.”

    Taču jebkura seriāla pasauli apdzīvo ne tikai nevainojami un augstas morāles varoņi, bet arī ļaundari. Seriālā „Sieviete bez pagātnes” tādu ir ne viens vien, bet galveno intriganti atveido Aleksandra Afanasjeva-Ševčuka – straujā rudmate no seriāla „Montekristo”. Dzīvē viņa gan nemaz neesot līdzīga savai varonei, bet gan ļoti jauka meitene. Un viņas kolēģe seriālā ir pašas mamma – pazīstamā aktrise Irina Ševčuka. Tiesa gan, pēc scenārija viņām ir visai saspringtas attiecības. Smalko aprindu slejās Aleksandru visbiežāk piemin kā Holivudas slavenības Milas Jovovičas bērnības draudzeni – Milas mamma Gaļina Loginova ir Aleksandras mammas draudzene. Kā aktrises meita Aleksandra jau kopš bērnības zinājusi visus šīs profesijas plusus un mīnusus. Pirmo reizi viņa nofilmējās tieši kopā ar mammu jau sešu gadu vecumā, vēl skolā negāja. Tomēr pēc skolas Aleksandra nedevās mācīties par aktrisi, bet gan pabeidza ekonomikas fakultāti, jo vēlējās iegūt profesiju. Tikai jau vēlāk, pēc darba televīzijā un pirmajām kinolomām, viņa nolēma studēt teātra institūtā.

    Visu laiku cieši līdzās mīlasstāstam seriālā vijas arī detektīvintriga. Aleksandru – lielas reklāmas aģentūras finanšu direktori – meklē daudzi. Jo, pirms pazust, viņa no kontiem noņēmusi divus miljonus eiro! Viņas mamma Ļiļa Semjonovna netic, ka meita varētu nozagt naudu un pazust, pametot vīru un meitu. Taču Kirils atrod pierādījumus tam, ka Aleksandra aizbēgusi ar mīļāko. Nevēloties kompromitēt aģentūru un pašu Aleksandru, tās īpašnieks Voļskis nolīgst privātdetektīvu Janu, kam uzdod atrast pazudušo sievieti un arī naudu. Tā atveidotājs Nikolajs Saharovs uzskata, ka viņam tikusi vislabākā loma: „Loma ir satriecoša! Jans ir netradicionāls izmeklētājs. Nav viņā tā stereotipiskā dzelžainuma, asuma, kas ir raksturīgs mūsdienu kinodetektīviem. Ārēji viņš vairāk atgādina mākslinieku vai mūziķi, mēdz būt smieklīgs, ironisks. Un tas man pašam ir ļoti svarīgi. Jo tik bieži taču melodrāmas slīkst asarās, bet šeit – dzīvs cilvēks, turklāt interesants, vienmēr pārsteidzošs. Ciniķis un ideālists, straujš un vienlaikus lirisks, iemīlējies sievietē, kas viņu līdz galam tomēr neizprot, cieš no tā, ka viņam neļauj tikties ar bērnu.” Acīmredzot izmeklētāja tēls ļoti iepaticies ne tikai pašam aktierim Nikolajam Saharovam, kas tik bieži redzēts atveidojam mācītājus, bet arī seriāla autoriem, kas par trešdaļu palielinājuši Saharova tēlam atvēlēto filmēšanas laiku.

    Vēl viena no būtiskas lomas atveidotājām seriālā ir... lācene! Sočos piemērotu dzīvnieku neatrada, tikai Krasnodaras cirkā. Tā kā transportēt lāci pa Kaukāza kalnu līkumotajiem ceļiem nebija iespējams, visa filmēšanas grupa devās pie „aktrises”. Seriāla uzņemšanas komandai ir daudz stāstu par to, kā katrs gājis iedraudzēties ar Agašu, kā dēļ ātri vien lācene noēdusi visus ilgākam laikam paredzētos gardumus. Un kā filmēšanas laikā kļuvusi par visas uzņemšanas grupas mīluli.

    Resursi internetā:
    http://ruskino.ru/mov/10553
    http://www.rutv.ru/tvpreg.html?id=11719 … 42&d=0

Info no LNT mājaslapas..