Paldies par ieteikumu Jāgaida brīvlaiks, lai lasītu..

Tad nu arī es esmu izlasījusi šo lielisko grāmatu! Milzīgs paldies Mariposai, ka bija šeit ieteikusi, prētējā gadījumā nezinu, vai būtu kādreiz izlasījusi (nezinu kāda būtu reakcija to vienkārši ieraugot bibliotēkā)
Bet stāsts ir ārkārtīgi pārdomāts! Visādi sīkumi, dzīves ironijas, tēli!! Man it visu laiku bija žēl Pītera - man liekas visu laiku dzīvojot tādu dzīvi, ir tikai divi ceļi - vai nu es vai viņi. Bet kā viņš pats vēlāk nodomāja - pat lai gan daudzi zaudējuši dzīvību, daudziem izbojāta dzīve, vienalga viņš turpināja neiederēties starp viņiem! Lai gan īstenībā - ja viņš būtu vēl pacieties, tad pabeigtu vidusskoluu un varētu doties kaut kur projām studēt, varbūt tur dzīve būtu savādāka! Protams, viss tas, kas notika ar viņu, neattaisno slepkavību - precīzāk, tik daudzas slepkavības un daudzu arī nevainīgo aizskaršana. loti aizkustināja brīdis, kad Pīters saņēma Andželas vēstuli un viņa beigās pierakstīja, ka būtu gribējusi būt viņa draugs. Vispār tiesas procesā  brīžos, kad liecinieki uzstājās pret Pīteru es ticēju viņu logikai un kad par Pīteru, tad atkal ticēju šai logikai! Viss tā pavērst, ka var ticēt abām pusēm un galu galā nevarēja saprast kas tad īsti bija Pītera galvā. Es tomēr ticu, ka viņam bijis tas sindroms, kad viņš neatšķīra realitāti no fantāziju pasaules! Bet vispār tik ļoti tragiski tas viss sanāk! un patiesi - neviens taču neiedomājās, ka šī diena izvērtīsies pavisam savādāka, tik šausminoša! Un pie beigām, kad sāku domāt, tad man ienāca prātā, ka tai jābūt Džosijai, kura izšāva (Pēc pēdējās laika pieredzes esmu sākusi pierast, ka vainīgais ir tas, kuru pirmajā brīdī nevar iedomāties ) Bet vienalga tas ir Wow! Un var jau saprast, kāpēc viņa it kā neko neatcerējās..eh, bet tik žēl, ka viņai 5 jaunības gadi jāpavada cietumā.. Lai gan nabaga Pīteram vispār bija paredzēta visa dzīve cietumā - cita iznākuma nevarēja būt.. Lai gan vai tad tā bija viņa vaina, ka jau no pirmās dienas pret viņu tā izturējās? Nevainīgie jociņi" sagandēja ne tikai Pītera, bet arī pašu vaininieku dzīves. Ļoti žēl bija Leisijas - viens bērns miris, otrs cietumā..Un ironiskie elementi - Leisija dāvā bērniem dzīvības, Luiss izstrādā laimes formulu.
Ļoti patika Džordana un Pītera attiecības
Mīļākais tēls šajā grāmatā man ir Aleksa! Ļoti, ļoti viņa patīk! Un atkal ironiski - Leisija bija palīdzējusi Aleksai saprast, ka jāpatur bērns, nemaz nezinot, kas ar abu bērniem notiks pēc 18 gadiem! Un vēl tas, ka Aleksa tiesnese - tomēr ideāla profesija viņai, lai gan cik drausmīgi, ka pašas meita ieslodzīta cietumā. Un kā vēl sākumā Aleksa domāja, ka Džosijai vispār nav nekāda sakara ar visu! Jā, cik īstenibā lieliskas ir bērniem maskas! Vecāki tik daudz ko nenojauš! Un vēlāk ir tik daudz vainīgo! īstenibā ļoti psihologiska, filosofiska grāmata. Var vēl tik daudz ko teikt, par tik daudz ko padomāt..Bet nu es apklusīšu pagaidām

Man liekas vispār jebkura cilvēka dzīvē ir ļoti svarīgi iederēties.. Bet pusaudzim, protams, vēl svarīgāk - kā nekā tikko sākusies dzīve un ir tik daudz sapņu! Lai gan iederēšanās drīzāk nav sapnis, bet gan cilvēka tiesības. Man vismaz liekas! Nu jebkura gadījumā tika pārkāptas Pītera cilvēktiesības.. un kā bij tajā skolotaju gadagrāmatā - teksts par drošu skolas vidi un neviena paskaidrojuma kādā veidā vai kā tiks sodīti pārkāpēji. Nu vismaz Pīteram bija Dereks

Jā.. Džodija jau arī rauta uz visām pusēm..Viņai bija iespēja iederēties, bet tajā pat laikā viņa nespēja pielāgoties šiem pusaudžu likumiem.

Pīters jau beigās izdarīja pašnāvību, vai ne? Īstenībā, kad piespriež mūža ieslodzījumu, tad dzīvei ta nav nekādas jēgas... Nav tak mērķu! Eh.. Cik negodīgi, kad tā izposta cilvēka dzīvi.. Jo īstenībā Pīters tiešām būtu bijis labs advokāts, kā teica Džordans, būtu bijis labs draugs un cilvēks..

Ak, ko aizmirsu piebilst (Kā es varēju? ) Ļoti, ļoti patika Aleksa un Patriks! Man uzreiz likās, ka viņiem jābūt kopā! Viņi tā sader