Nu re - es ar beidzot noskatījos un varešu nostāties frontes orā pusē - man nepatika. LOL. Ir tā, ka filma nav pietiekami dīvaina, lai būtu dīvainīšu filma. Nav pietiekami komiska, lai būtu komēdija. Nav pitiekami romantiska, lai būtu romantiskā filma. Pārāk maz deju, lai tā būtu deju filma Tāda sajūta, ka vii runā un runā vienlaicīgi. Man reāli trūka noskaņas. Brīžiem kaitināja. Jā, labi oki - tev vēlu atklāja, ka esi bipolārs, jā labi, sieva tevi krāpa, oki. Bet - bāc - zini - tev vienalga tik ļoti dzīvē veicas, ka tur jau vienkārši meklē to silver lining, lai gan zini tev pat nav jāmeklē. Tavi vecāki tevi uztur, samierinās ar visu, tev kā no gaisa uzkrīt skaists skuķis, kurš ir gatavs darīt gultā ar tevi kinkus, par kuriem tava sieva pat nerunāja, lai gan gulēja ar citu. Tu esi nometis svaru un tik skaties sportu ar savu senci. Un vēl pie visa tā tu meklē silver lining. Jēziņ - dodiet man tādu dzīvi un man nevajag vairs nekādu silver lining. Nez, mani šī filma biki nokaitināja. Esmu indy dīvainās filmas skatījusies - ir daudzas labākas. Piemēram Adama Sandlera labākā filma ir Punch drunk love. Miljons reižu labāka par ,sito - dīvainaka, romantiskāka, komiskaka un tur ir noskaņa, tur es galvenajam varonim jutu un dzīvoju līdzi. Te nē - te es sēdēju un pat nelamajos uz viņu - vippār - man viņš vienkārši izraisīja vienaldzību. Un ar Lorencu ķīmiju viņiem nesajutu. Sorrē. Es neesmu citas Oskaram nominētās filmas vēl redzejusi, bet nez - vismaz pēc mana viedokļa šī dieziņ vai būs mana gada filma. Lai gan jāatdzīst, ka no kinomānes pēdējo apmēram trīs gadu laikā esmu kļuvusi par filmu nīdēju - man pēdējo triju gadu laikā neviena filma ta pa īstam nav patikusi. Vienīga, ko jaizceļ - Melanholija.