Nolēmu jums palīdzēt, ja jau slimoju un sēžu mājās.

Pie Hulijas atnāk Seb.un pasaka, ka viņa ir stāvoklī, ka valsts atļauj veikt abortu sievietēm, kas tikušas izvarotas. Hulija ir šokā.

Alvaro saka tēvam par Matildi, par viņas vēstuli, k labprāt to ar viņu kopā izlasītu. Prasa, vai tā kalpone arī izdarījusi pašnāvību? Hulio prasa zāles, Alvaro paņem no galda un tur Hulio acu priekšā, bet nedod. Saka, ka beidzot ir viņam vajadzīgs, bet jau ir par vēlu. Ka viņam vairs neesot vajadzīga Hulio mīlestība. Raud un saka, ka ļoti mīlot tēvu, lai viņš atpūšas. Hulio mirst. (tas Alvaro man pavisam kaut kāds jau nojūdzies liekas )

Seb.saka, ka uzzināt, kas ir tēvs varēs tikai pēc bērna piedzimšanas ar DNS testu. Hul.saka, ka nespēs tik ilgi gaidīt, ka nav vēlējusies šo bērnu. Un tagad pat nezinot vai viņa tēvs ir vīrietis, ko mīlu vai tas nelietis, kurš viņu izvaroja. 

Gabriels auklē savu bērnu. Grasija viņam saka, ka jābeidz sērot par Hulio Gabrielu, lai paliek labās atmiņas. Ka tas nedrīkst laupīt prieku par pārējo dzīvi. (vot, maita!!! Šitā runā, zinot, ka bērns ir dzīvs!!!) Gabriels – To es arī gribētu ieskaidrot Hulijai. Taisās aiziet, bet Grasija aptur, sakot, ka bērnam vajag vārdu. Gabiels saka, lai liek tēva vārdu (izskatās, ka grib ātri atkratīties no viņas. ) Bet Grasija protams tik viegli projām nelaiž, saka, ka tēvs bija norvēģis un viņi pat izrunāt nevarētu to vārdu. Aiziet pēc bērnu vārdu grāmatām.

Hulija un Sebastjans. Seb saka, ka izvēle ir Hulijas rokās, neviens viņu netiesāšot, javiņa izlems pārtraukt grūtniecību. Hul: Un ja nu tas ir Gabriela bērns? Es to nožēlotu visu mūžu. Seb saka, ka viņai tas jāpasaka Gab, viņiem tas jāizlemj abiem kopā. Hulija stingri atsakās, viņš esot tik ļoti vēlējies vēl vienu bērnu, bet viņa nē, un tagad viņa esot stāvoklī. Kā vina varot viņam dot cerības, ja varbūt viņš nav bērna tēvs? Seb prasa vai viņa domā, ka Gab viņu neatbalstītu? Hul saka, ka nezin, zina tikai to, kas šis lēmums jāpieņem vienai. Hulija ir izmisumā...

Alvaro tēlo bēdu sagrauztu laikam ārsta u Aurelio priekšā. Saka, lai Aurelio paziņo citiem.

Šo ziņu saņem Kamillo un Nadja, kura tip nelaimīga, bet pagriezusies domā, ka viņš nomiris pirms dabūta manta.

Hulija runā ar dēla fotogrāfiju. Uzrunā viņu par dēliņu, saka, ka viņš jau nezinot kā viņa šobrīd jūtas. Esot tik apjukusi. Pieceļas kājās ar visu fotogrāfiju rokās un turpina runāt: Ziņa, ka es atkal kļūšu par māti... tajā brīdī ienāk auklīte, kas visu dzird, Hul gan mēģina atrunāties, bet nesanāk. Auklīte priecājas – tad jau viņa atkal būs kopā ar Gab. Bet Hul saka, ka pat nezinot, vai Gab ir bērna tēvs, ka tas var būt Husto bērns. Auklīte šausmās – nē, nevar būt. Tad zvana telefons, Aurelio paziņo par Hulio nāvi...

Alvaro pazvana advokātam, ielūdz uz bērēm. Beigās saruna nonāk „nejauši” pie tā, ka paņems līdzi notāru, lai nolasītu testamentu.

Hulija ar Soledadu, Čepi, auklīti. Apskaujas ar Soli. Hulija ir nožēlas pilna, ka nepaspēja piedot tēvam, nesaprata viņu. Ka mīl viņu tik un tā, ka viņš viņu uzaudzinājis par tādu, kāda viņa ir.

Grasija iesaka vārdu Anhels, Gabriels piekrīt. Grasija saka, ka viņš ir eņģelis, kas ienesis viņas un Gabriela dzīvē gaismu. Tad pazvana Čepe un pasaka par Hulio nāvi. Gabriels aizsteidzas.

Hulija nav apmierināta, ka Čepe pazvanīja Gabrielam. Hul saka, ka Gab esot jau aizgājis no viņas dzīves, Čepem nevajadzēja viņam neko teikt. Auklīte saka, ka Hul zinot, ka viņš viņai ir vajadzīgs. Hul noliedz, sakot, ka vajadzīgs dēlam un viņa mātei, viņa pati tikšot galā. Ka esot jādabū nauda par ko aizbraukt mājās, lai neprasot Gab un lai neļaujot braukt līdzi. Un aiziet.

Atnāk pie Alvaro Kamillo un Nadja, Alvaro viltīgi aizsūta Kamilo nokārtot bēres, paliek divatā ar Nadju. Nadja uzreiz viņam klāt, bet šis to atraida, tip nodeva viņu utt.

Gabriels ierodas Hulijas dzīvoklī, izsaka līdzjūtību, pasaka, ka būs ar Huliju šajā grūtajā brīdī. Hulija savā istabā skatās uz tēva fotogrāfiju, saka, ka par spīti visām kļūdām bija labākais tēvs pasaulē, ka viņš vēlreiz kļūs par vectēvu. Lūdzas, lai tas būtu Gabriela bērns. Pie durvīm pieklauvē Gabriels, pasauc viņu. Hul pieiet pie durvīm ,atbalstās pret tām, saka, ka jāpaliek vienai. Gab saka, ka saprot viņas sāpes, skumjas, lai ļaujot ienākt, viņš gribot būt ar viņu, dalīt sāpes. Hul saka, ka viņa to negribot, tikai ne šobrīd. Lūdz viņu aiziet. Gab tā arī dara... Hul raud pret durvīm.

Gabriels iedod Čepem naudu, lai viņi var doties uz Meridu.

Atnāk Grasijas brālis, prasa, vai pateica Gabrielam par bērnu. Grasija muld, ka nesanāca vienkārši. Brālis dusmojas. Grasija aizskrien sakot, ka Gabriels par Huliju rūpejas daudz vairāk kā par savu bērnu, viņu (Grasiju) un paša dzīvi. (cik jauki teikts. )

Čepe un Hulija runā. Čepe – Hulio, lai kur būtu, zina, ka tu viņu vienmēr esi mīlējusi. Hulija – man paveicies, ka man ir divi tēvi. Abi esat kļūdījušies, bet viņš smagāk. Bet piedod viņam. Abi atceras, kā Hulija pirmo reizi uzkāpa zirgā, kā Hulio priecājās.

Bēres. Ierodas visi no Mehiko. Hulija iet pie Alvaro, bet viņš viņu atgrūž, vaino tēva nāvē. Čepe iejaucas, mēģina samierināt. Hulija saka, ka nožēlo, ka viņi taču ir viena ģimene, ka mīl Alv. Apskauj, arī Sole tiek apskāvienā.

Husto ieved kamerā, kurā jau sēž tas viltus inženieris, kurš ir ļoooti dusmīgs uz Husto. Tā dēļ viņam 50 gadi jāpavada cietumā, viņa ģimene palika bez viņa utt. Saka, ka viņš (Husto) miršot. Husto prasa, ar ko sadarbojas, ar Ordunju? Tad viņš esot sev parakst’juis nāves spriedumu. Tas inženieris – Nē, tas esi Tu, kas parakstījis sev nāves spriedumu.

Hulija pie tēva zārka. Rāda viņas roku, uz kuras nogulst cita roka. Hulija pagriežas un tur ir Gabriels. Hulija atspiežas ar muguru pret Gabrielu. (āāāā, kā es smaidīju!! Tāds mazs momentiņš, bet tik mīļš!!! )

Vēlāk Sole pie zārka, saka, ka tomēr izpelnījās tēva mīlestību. Kaut viņiem būtu bijis vairāk laika. Ļoti raud, Leandro viņu apskauj un mierina.

Gabriels runā ar Marsielu, tas saka – Nupat ieradās ienaidnieks. Gabriels pagriežas un tur ir Sebastjans. Skatās ar tāādu skatienu uz viņu.

Montanjo ģimene runā ar advokātu, tas ieminas par testamentu, Alv.saka, ka tagad par to nevajag runāt. Bet nu jā, Hulija un Sole rīt pēc bērēm braukšot prom.. Pasauciet notāru, nokārtosim visu.

Gabriels un Hulija satiekas kaut kur mājā.
G: šī bus gara nakts. Ļauj man palikt tev līdzās.
H: Tas ir tik smagi, Gabriel.
G: Jā, bet mēs mīlam viens otru. Ir vletīgi to noliegt.
H: es to nenoliedzu. Es to nemaz nespētu.
Gabriels grib noglāstīt Hulijas seju, bet Hulija satver viņa rokas, ne;ļaujot to izdarīt.
H: Šķēršlu ir tik daudz.
G: Svarīgi ir tikai tas, ka mēs mīlam viens otru.
H: Es esmu tiešām ļoti pateicīga, ka tu atbrauci, bet, lūdzu, nevajag tā.
G: Hulija, lūdzu...
H: Jā, tu izdari uz mani spiedienu.
G: Nu labi.
H: Arlabunakti, Gabriel.
G: Ceru, tev izdosies atpūsties. Līdz rītam.
Var redzēt, ka Gabriels grib Huliju noskūpstīt, bet beigās viegli noskūpsta uz pieres un aiziet. Pienāk Sebastjans: Man vienu brīdi likās, ka tu tūlīt viņam pateiksi par grūtniecību.
H: Man arī.

Visi sapulcējušies kabinetā, nolasa testamentu. Viss atstāts Alvaro – tikai viņam. Pārējiem pilnīgi nekā. Viņš uzreiz sāk uzvesties kā baigais boss, visus padzen – ģimeni, auklīti. Liek nekad viņus vairs nelaist rančo. Gabriels viņam saka, ka ieguldījis miljonus šajā rančo, bet Alvaro par viņu pasmejas – dokumentu tad nav, viss ir tikai vārdi un vārdus aiznes vējš.

Eva un Felipe sēž bārā. Eva saka, ka viņa runājusi ar viņa draudzeni, ka pateikusi Evai, ka vēl ar Felipi nav oficiālu attiecību. Felipe saka, ka varbūt drīz izlems. Eva – ka varbūt viņam patīko kāda cita. Felipe – Tu zini, ka tā esi tu. Eva saka, ka bija nolēmusi, ka neattaisnos viņa cerības, bet tad atzīstas, ka jutusies šausmīgi greizsirdīga. Felipe ļoti priecīgs. Bet tad viena San Gasparas klaču bāba (grrrr) pieiet klāt, sāk Evu pavainot, pasaka, ka viņa ir padauza, vai esot iesniegusi jaunajam upurim veco mīļāko sarakstu. Pasaka, ka vārtījusies pa sienu ar Gabrielu. Felipe prasa, vai tā ir taisnība. Eva ar asarām atbild, ka jā. Felipe aiziet. Felipe un Sebastjasn vienojas jau todien braukt prom.

Eva raud, pārdzīvo. Ienāk Hulija, Soledada utt., pieiet pie Evas, visu uzzin, mierina viņu. Eva saka, ka tā varbūt labāk, jo visi, ko viņa mīl, mirstot. Pārējās protams saka, ka tās ir muļķības.

Hulija un Gabriels sarunājas.
G: Kad esmu tev tik tuvu, es nespēju novaldīties. Es gribu tevi apskaut, skūpstīt. Es gribu sākt visu no gala.
Bet tālāk neviens neko nepaspēj pateikt, jo parādās Sebastjans, kurš saka, ka tikai gribēja atvadīties, ka ir priecīgs, redzot viņus kopā, ka ir zinājis, ka šis bērniņš viņus atkal satuvinās... Gabrielam protams mute vaļā...

Sērijas beigas.