Nakts mûzikas vilinâjums
Dita Deruma
Gandrîz gadsimtu senais stâsts par «skaistuli un briesmoni» tieši pirms Jaunâ Gada iestâšanâs nonâcis uz Latvijas kinoteâtru ekrâniem. Pirms dažâm nedēļâm Džoela Šûmahera jaunâ, krâšņâ Endrjû Loida Vēbera mûzikla ekranizâcija piedzîvoja pirmizrâdi Lielbritânijâ.
Var jau bût vairs neskaitâs «smalkais stils» jûsmot par Vēbera mûzikliem, taču nenoliedzams ir fakts, ka tas ir viens no visu laiku iemîļotâkajiem un populârâkajiem darbiem visâs pasaules malâs. «Operas spoks» izrâdîts vairâk nekâ 100 valstîs, tâ kopējie ieņēmumi sasniedz vairâk nekâ 3,2 miljardus ASV dolâru, tâdējâdi pârsniedzot visu laiku ienesîgâko filmu «Titâniks». Vēlreiz atgâdinâšu, ka runa šeit iet par pašu mûziklu, nevis konkrēto Džoela Šûmahera mûzikla ekranizâciju. Un mûzikla ekranizâcija bija neizbēgama, jo filmdariem patîk stâsti par neiespējamu mîlestîbu, it îpaši, ja tos apvij pusmistiski nostâsti, kas saistîti ar dažiem patiesiem notikumiem.
Patiesîbâ jau tas nebût nebija Vēbers, kurð sacerēja šo skumjo stâstu, bet gan kâds jauns franču žurnâlists Gastons Lerû, kuru 1910. gadâ iedvesmojusi vizîte Parîzes operas nama pagrabos, kur plešas drûmu koridoru labirinti un ezers. Lerû tik ļoti pârņēmis operas spoka tēls, ka viņš ar to pamanîjies sasaistît kâdu patiesu, traģisku notikumu šajâ ēkâ, proti, 1896. gadâ no operas griestiem nokrita milzîgâ lustra, kurai ir bûtiska loma arî Vēbera mûziklâ.
Pirmâ Lerû darba ekranizâcija parâdîjâs 1916. gadâ, tâ bija vâcu filma, kas vēlâk mistiski pazuda. Desmit gadus vēlâk arî Holivuda saprata, ka šis stâsts ir pateicîga «ēsma» skatîtâjiem. Tapa filma ar Lonu Èeiniju galvenajâ lomâ. Tâlâk ekranizâcijas sekoja viena otrai. Pēdējâ laikâ stâsta ekrâna versijas kļuvušas stipri asiņainas. Operas spoks — patiesîbâ talantîgs cilvēks, likteņa pabērns — vairâkkârt ticis attēlots kâ asinskârs slepkava (1989. gadâ tapa kino lente ar slaveno «Frediju Krîgeru» Robertu Englandu galvenajâ lomâ, tai sekoja Dario Ardžento darbs). Piedzîvotas neskaitâmas variâcijas par tēmu, tai skaitâ Braina De Palmas filma — mûzikls «Paradîzes spoks»(1974). «Operas spoka» stâstu uz ekrâna pamanîjušies pârcelt pat ķînieši, kur vienâ no versijâm Operas spoks ir cilvēks, kurš ieslodzîts un, spîdzinot izkropļots, jo aizstâv komunisma idejas….
Endrjû Loida Vēbera versija nenoliedzami ir vispopulârâkâ no visiem variantiem. Te skaistâs operdziedâtâjas Kristînes iedvesmotâjs — mûzikas eņģelis — nav nedz asinskârs psihs, nedz politisks darbonis, bet gan cilvēks, kurš slēpj traģisku, pazemojošu pagâtni.
Džoelam Šûmaheram («Telefona bûda») šî ir pirmâ pieredze mûzikla ekranizâcijâ. Noteikti nebûšu vienîgâ, kas vilks paralēles ar Roba Mâršala «Čikâgu» un îpaši ar Beza Lurmena «Mulenrûžu». Filmas sâkums izskatâs burtiski aizgûts no Lurmena filmas, kad melnbalta, pastkartîtei lîdzîga aina ar Parîzes operu centrâ pâraug dzîvâ, krâsainâ stâstâ. Interesanti, ka Šûmahers ar melnbalto krâsu iezîmējis tieši tagadni. Operas ēka gluži kâ Džeimsa Kamerona Titâniks no bezkrâsainâs tagadnes iepeld Raula spilgtajâs un krâsainajâs atmiņâs.
Filmâ tēlo lieliski aktieri — sâkot no galvenajâm un beidzot ar otrâ plâna lomâm. Manuprât, îsts atradums ir Emmijas Rossamas atveidotâ Kristîne. Aktrises izteiksmîgo un jûtîgo tēlojumu, kâ arî brînišķîgo maigo dziedâjumu salîdzinât ar Lloida Vēbera izbijušâs sievas Sâras Braitmenas izpildîjumu bûtu tas pats, kas mûzikla ietvaros salîdzinât pašu Kristîni ar primadonnu Karlotu. Arî Džerârs Batlers Operas spoka tēlâ ir harizmâtisks un nevainojams, kaut arî viņa balss tembram mazliet pietrûks tâ asuma, kas Maikla Krauforda spoku mûzikla skatuves variantâ padarîja impulsîvâku un mazliet nežēlîgâku. Visi trîs filmas galvenie varoņi ir mazpazîstami, taču talantîgi aktieri. Džoels Šûmahers ir krietni riskējis, taču, manuprât, tas filmai piedod svaigumu, jo citâdi nekâdi jaunievedumi un novatoriski ekrâna risinâjumi nav pamanâmi. Un nevajag arî. Filma ir kâ krâšņs salûts ar brînišķîgiem tērpiem (starp citu te var izpausties vēl kâds Šûmahera talants, jo savu karjeru viņš uzsâka kâ tērpu dizaineris), zeltainos toņos krâsotâm dekorâcijâm, tâ mierîgi iet pa labi ieeļļotu taciņu, bet tas absolûti netraucē pat tiem skatîtâjiem, kas katru Endrjû Loida Vēbera mûzikla libreta rindiņu zina no galvas. Vizuâlajam materiâlam, tâpat kâ mûzikai, piemît liels emocionâlais spēks un neklausieties pârgudros kritiķos, kas melš par kârtējo lubeni mâjsaimniecēm. Gan stâsts, gan mûzika un filma ir jûsu emociju vētru cienîga, un to nekâdâ ziņâ nenosauksi par «lētu» ekranizâciju. Jâ, Šûmahers pats atzîst, ka taisa filmas, lai izklaidētu masas, un kâpēc gan nē, ja viņš to prot darît gaumîgi un ar plašu atvēzienu?! Jebkurâ gadîjumâ, ja man jâizvēlas starp «Titâniku» un «Operas spoku», es izvēlos pēdējo.
Отредактировано Paloma (09.05.2007 23:25)
Dievinu filmu, dievinu mūziku... 
un jaaa.. filma tieshaam ir super, un muuuzika.. awwww 
arii iesaku noskatiities visiem, visiem, kas nav redzeejushi 
