Daņiils
Vēroja kā Renata laipni tērgā ar kapteini. Protams, viņš jau pilnībā viņas varā, pakļāvies, bet Daņiils negrasījās tāds būt. Visa šī situācija sāka atgādināt spēli, spēli, kurā viņš par visām varēm gribēja gūr virsroku, pats vēl nezinot, kā to izdarīt un kā zinās, kad tas būs izdarīts. Bet šoreiz tā nebiaj vienkārši spēle par sievietei, šoreiz tam visam apakšā jautās kaut kas nopietns, neizprotama vajadzība rīkoties tieši tā un nekā savādāk. Viņš taču varēja pagriezties un aiziet, atrast kādu citu sievieti, ar kuru izklaidēties. Kaut vai Rubi... Viņa acu priekšā nostājās melnmatainās skaistules tēls. Un pēc brīža viņa tiešām parādījās viņam acu priekšā, un nākamajā brīdī Daniels sakoda zobus un saviebās no sāpēm, jūtot karsto šķidrumu dedzinot kājas ādu. Labi vēl, ka tā bija tikai kāja.
Renata aicināja viņu piebiedroties. Kādi motīvi vadīja so sievieti? Vai viņa tiešām bija vienkārši draudzīga? Varēja būt tā, un varēja būt pavisam savādāk. Viņi bija pazīstami pavisam īsu laiku, tāpēc nevarēja gaidīt, lai viņš spētu izprast viņas rīcības, bet kaut kā Daņiilam šķita, ka pat pazīstot viņu visu mūžu, šī sieviete nebūtu prognozējama un līdz galam izprotama, vienmēr atrastos kāds stūrītis, kāds kaktiņš, kas jāiepazīst. Un tieši tas laikam padarīja viņu tik pievilcīgu un kārdinošu Daņiila acīs, viņa neapniktu jo nekad nebūtu vienāda, nekad nebūtu pilnīgi līdz galam izpētīta. Viņa vienmēr bija paticis spēlēties ar uguni, tieši tāpēc šobrīd viņš bija 1 no valsts bagātākajiem cilvēkiem. daņiils pats nesaprata, kādi ir viņa mērķi attiecībā uz šo sievieti, viņš tikai saprata, ka negrasās tik viegli pazust no viņas tuvuma, un arī negrasās kļūt par tādu viņas spēļmantiņu kā jau bija kļuvis Džordzš.
- Neuztraucies, nav jau nekas traks. Tu jau man neuzgāzi ogļu spaini, tā ir tikai tēja. Un, lūdzu, droši sēdies. Skaistu sieviešu sabiedrības nekad nevar būt par daudz.
Daņiils uzsmaidīja Rubi, skatoties tieši viņai acīs. neveltot ne mazāko uzmanību Renatai. Rubi bija īsta skaistule. Patiesībā... Skatoties uz viņu prātā nāca viens pasaku tēls - Sneigbaltīte. Kā tur bija? Mati melni kā ogles, āda balta kā sniegs, lūpas sarkanas kā asinis? Jā, šie apzīmējumi lieliski raksturoja Rubi, turklāt viņā jautās arī pašpārliecināts raksturs, maigāks kā Renatai, bet visnotaļ vilinošs... Viņam vienmēr blakus bija bijušas tādas sievietes kā Rubi - skaistas, elegantas, pārliecinātas par sevi.

(es jau esmu te. Nu un ko man tagad rakstīt? Pēc Palomas būtu grūti kaut ko interesantu izdomāt).

Džordžs.

Vēroja Rūbiju.
Viņa ir ļoti skaista, var būt pat skaistāka nekā Renāta. Viņa lieliski derētu, lai padarītu Renātu greizsirdīgu.
Džordžs palīzēja Rūbijai apsesties.
-Lūdzu.

Rūbi.

Paskatījās uz Džordžu. Viņš ir īsts džentelmenis.-Paldies.

Tomēr, Rūbija bija ļoti pārsteigta. Kā tad tā, es Daņiilam gribēju atriebties, bet viņš ir priecīgs, turklāt atkal flirtē ar mani. Nē, tas nederēs. Rūbija nodomāja veltīt savu uzmanību Džordžam.
-O! Prieks, ka Tu neapvainojies. Starp citu, kā Tev klājas?
Ar to viņa gribēja parādīt, ka Daņiilu jau pazina. Lai šī draudzīga sieviete nekaltu plānus uz Daņiilu.

Džordžs.

Pamana, ka arī Rubi ar viņu flirtē. Pats tomēr paspēja saklausīt, ko teica Renāta un Rubi. Tātad ne tikai Rubi, bet arī Renāta sāpināja Daņiilu. Tā viņam arī vajag. Nevajag uz aizņemtas sievietes kajīti iet. Aizņemtas? Nē, viņa ir brīva. Tagad viņa nepieder ne man, ne viņam.

Daņiils pasmīnēja, pataustot galvu.
- Kad pieskaras, sāp gan. Bet tomēr ir patīkami, ka man ir tāda piemiņa no tevis. Taisni vai būs žēl, kad puns pazudīs. - to visu sakot Daņiila balss skanēja glaimojoši, bet ar nelielu, tikko saklausāmu ironijas piedevu.
- Un par vakardienu... Patiesībā, es nemaz pats nesaprotu, kā nonācu pei tavas kajītes. Es runāju pa telefonu un pārāk neskatījos kur eju. Kad mēģināju slēgt durvis, tās ķērās, bet beigās tomēr atvērās, nu un - es gāju iekšā, kru mani jau gaidīji tu. Starp citu, - Daņiils paskatījās uz Džordžu - man nesķiet pārāk droši, ka uz šī kugā ar vienu atslēgu var atslēgt, kaut arī ar grūtībām, vismaz 2 kajīšu durvis. Labi, ka manas atslēgas vakar nomainīja, ceru, ka tās ir drošas, negribētos, lai no manas kajītes kas pazūd.
Tad Daņiils atkal pievērsās Renatai.
- Ak, un vēl kas - es laikam neesmu stādījeis jums priekšā. Daņiils Strahovs - tavā rīcībā, protams, sapra'ta robežās.
Viņš paliecās uz priekšu un pastiepa Renatai sveicienam roku.

Daņiils
- Ticiet man - tagad pirms ieiet kādā kajītē, es divreiz pārbaudīšu, vai tās ir īstās durvis. Nākamreiz var nepaveikties ar punu vien. Bet, ja jau man bija jāsajauc kajītes, tad priecājos, ka tas notika ar tavējo.
Renatas rokasspiediens bija stingrs, tik atbilstošs viņai. Daņiils ne mazāk spēcīgi atbildēja viņai, paturot viņas roku savējā mazliet ilgāk kā tas varbūt bija nepieciešams, tad lēnām, kā noglāstot, to atlaida.
- Renata Sepulvida... Neaizmirstams vārds neaizmirstamai sievietei.
Viesmīlis atnesa pasūtīto un Daņiils pacēla savu sulas glāzi pret Renatu.
- Iedzersim - par mūsu iepazīšanos!

(tgd laikam rubi jāpagaida, lai viņa var kā reaģēt, savādāk mēs te tik divatā )

Džordžs.

Daņiils atkal flirtē ar Renātu. Kāpēc viņš nevar likties mierā?! Bet Renātai viņš patīk. Džordžs neatbildēja uz Daņiila piebildi par apkalpošanu. Džordžam tas bija nepatīkami, bet viņš izlikās, ka neklausās Daņiila teiktajā, jo viņš tajā laikā runāja ar Rūbiju. Renātai jātic, ka šī sieviete ir ieinteresējusi Džordžu.
-Runājot par atslēgam, es ziņošu par to kuģa īpašniekam. Manos pienākumos tas neietilpst. Renāta, bet kāda ir Jūsu profesija?
Nolēma runat ar viņu draudzīgajā tonī.