Es arī noskatījos. Patika. Piekrītu, sākumā nekas tāds super interesants nenotika. Bet...

Es varu spoileroties?

Līdz brīdim kad Dīns pazuda vēl nekas, skatījos mierīgi. Tāda viduvēja filma likās. Bet tad, kad Normens pazuda, un izrādījās, ka ir vēl viens izdzīvojušais pasažieris....(Pietam, sākumā viņš šķiet bīstams, aviokompānijas sūtīts, Klēra metas bēgt, bet pēc tam izrādās, ka tā vis nav...)
Un Arkins, kas kaut ko noklusē.. Nu tad jau palika interesanti. Ā, un Ēriks jau no paša sākuma bija neizprotams, tas arī piesaistīja. Skaistais, bet arī noslēpumainais suns....

Un tālāk palika arvien interesantāk.

Smieklīgi bija, ka Klēra centās palīdzēt Ērikam, bet pati visu laiku krita panikā. Kad vējš viņai avīzi sejā iemeta, kas bija par kliegšanu. Un kad metās glābt Ēriku, kad viņš nolēca no jumta, ielēca ūdenī...
Un vēl tā vecenīte – Toni. Vienreiz tik rēcīgas grimases sataisīja. Kaut ko par dzīvi teica, ka tā ātri paiet. Un tad vēl nakts vidū atspērās, lai pateiktu, ka Ēriks ir izskatīgs. Un tad vēlāk parādīja viņu kopā ar Periju... Baigā slepenā aģente.

Tā... Nu vispār daudzi momenti patika.
Brauciens ar motociklu, stāvēšana zem lietussarga... Skaisti.

Kad tur mežā cilvēki stāvēja, kad Šenena metās bēgt un Klēra kopā ar viņu.. Kad cilvēks ar amnēziju pēkšņi pazuda pūļa vidū... Baisi.

Kad Arkins beidzot sāka runāt, tad jau palika skaidrs, ko viņš pateiks, bet dokumenti, kurus viņš atstāja, atklāsme, kas nāca pār Klēru... Tas bija super! 
Vispār beigas bija ļoti labas. Par šīm beigām vien es varu visu iepriekšējo piedot.

Kad Emma ienāca Klēras dzīvoklī un paņēma kartiņu, es gandrīz vai raudāju. Kaut kā mani tas aizķēra.   Parādīja kadrus, kur Klēra pirms sprādziena atceras par Emmu, saka, ka mīl viņu... Žēl taču, ka viņai tā arī neizdevās to viņai pateikt. (Kaut gan filmas laikā vairākas reizes mēģināts). Labi vēl, ka palika kartiņa.

Skaisti kadri bija ostā, brauciens ar jahtu.

Vispār, pēc filmas noskatīšanās diezgan ilgi prātoju par dvēselēm, nāvi... Cik ļoti viņi gribēja izdzīvot! Ēriks vēl pārliecināja par to Klēru, kura vairs neticēja, ka izdosies izglābties.

Kopumā, filma ir tāda gaisīga, viegla. Filma par dvēselēm.
Un tie brīži, kad palika neomulīgi tagad man asociējas ar auksta vēja brāzmu, kas liek sarauties, ar šaubu mākto dvēseli, kas lidinās apkārt meklējot atbildes.

Vēl domāju par to, kā parādīta Ērika un Klēras mīlēšanās. Kad skatījos, tad vispār nebija emociju. Likās skaisti, bet banāli, neizteiksmīgi. Bet tagad nonācu pie secinājuma, ka nemaz nevarēja būt savādāk. Kāda tur kaisle? Tās ir dvēseles, dvēseļu mīlestība. Un tagad man jau patīk.

Ak tad tomēr.
Es tagad iedomājos, ka skatīšanās laikā nekāda lielā efekta(protams, izņemot beigas), nebija. Bet pēc tam... Manuprāt, tas tomēr nozīmē, ka filma bijusi gana laba.
Nu, vismaz man noteikti bija, ja reiz pēc tam tik ilgi par šo tēmu prātoju.

Dari tā.